1979. gadā Ģipkas luterāņu baznīcu nopostīja ugunsgrēks, atstājot tik mūra sienas. Soli pa solim ēka tika atjaunota, bet 2020. gada vasarā dievnamā tika atklāts muzejs. Baznīcas draudzes priekšnieks Valdis Rande stāsta par atjaunošanu, labdariem un lietām, kas izdzīvoja pēc ugunsgrēka.

1860. gadā celtās mūra baznīcas tornis Ģipkā savulaik ir kalpojis kā navigācijas zīme kuģiniekiem. Pēc Otrā pasaules kara tornis noderēja Dundagas mežniecības darbiniekiem kā vieta ugunsnovērošanai, bet, kad arī padomju gados dievnams darbojās, 1979. gadā tornī izcēlās ugunsgrēks, kas pamatīgi nopostīja visu dievnamu. Soli pa solim ēka tika atjaunota, bet 2020. gada vasarā  dievnamā tika atklāts muzejs.

Šajā raidījumā  baznīcas draudzes priekšnieks Valdis Rande stāsta par atjaunošanu, labdariem un lietām, kas izdzīvoja pēc ugunsgrēka.

Ģipkas baznīcā ir vairāki, tā teikt, „neparastumi” - altārglezna ar slēptu zīmi, ko atklāja tikai pēc restaurācijas,  Latvijas ievērojamākā  naivista Modra Sapuna altāra un kanceles gleznojumi, pieminētais muzejs, kas ir retums dievnamos, un ērmots zvans. Bet pirms ķeramies klāt plašākam stāstījumam par šiem priekšmetiem un interjeru, Valdis Rande stāsta par laiku, kad pirms gadiem 40- 50, neraugoties uz pastāvošo padomju varu, baznīcā notika dievkalpojumi: tika  iesvētīti jaunieši, laulāti pāri, līdz 1979. gada 1.septembra rītā vietējie ļaudis pamanīja dūmus un liesmas, kas apņēma baznīcu.

Ugunsgrēka iemesli tā arī netika noskaidroti, iespējams, vai nu vietējie vīri, vai padomju armijas robežsardzes pārstāvji grādīgo dzērienu ietekmē uzkāpuši  baznīcas tornī, kura ieeja tolaik bija katram garāmgājējam pieejama, un tur dzīres turpinājuši. Tad arī jauši vai nejauši izcēlusies ugunsnelaime. Skatot priekšmetus, kurus izglāba no ugunsgrēka, Valdis Rande pieved pie altārgleznas, kurā attēlota Kristus krustā sišanas aina. Gleznu darinājis vācu mākslinieks Lietuvā, un tikai pēc restaurācijas, ko veica Talsu mākslinieks Andris Vītols, mākslas darbā pamanīta gadu simtiem slēpta detaļa.

Pirms ugunsgrēka  šīs baznīcas kancele tika daudzināta, kā viena no greznākajām toreizējā Talsu rajonā. Tagad gan kanceli, gan altāri gan visu baznīcas interjeru par greznu nevar nosaukt, bet gan par siltu, gaišu un aicinošu, ko rada nekrāsotā koka apdare, kuru veidojis Talsu mākslinieks Andris Vītols, savukārt šajās koka detaļās ainas no  Bībeles ir gleznojis Modris Sapuns – vēl viens talsinieks, kura mākslas stilu salīdzina ar Jāņa Jaunsudrabiņa balto grāmatu, kuru dēvē par  sirdsšķīsto mākslinieku. Valdis Rande stāsta, kā Modra krustēvs, tas pats Andris Vītols atklājis Modra talantu, viņa zēnības gados.

Runājot par baznīcas atjaunošanu, darbu aizsācēji bija vietējais uzņēmējs  Pauls Ūpis un bijušais draudzes priekšnieks Ēriks Sēne, toreiz 1997. gadā viņi savāca ziedojumus, atjaunoja nama mūrus agrākajā  augstumā un uzlika jumtu. Kad 2000. gadu sākumā  dakteris Valdis Rande pameta ķirurga darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un kopā ar sievu Dainu no Rīgas pārcēlās uz šo pusi, uz kaimiņos esošo Pūrciemu, Valdis vienā naktī nosapņojis, ka abi ar sievu atjauno baznīcu. Drīz vien arī sapnis arī īstenojies, un ilgais ceļš uz dievnama atdzimšanu turpinājies. Par paveikto 2008. gadā Randes pāris tika nominēts „Latvijas lepnumam”.  Kādu laiku pēc svinīgās ceremonijas Ģipkas baznīca tikusi pie jaunām ērģelēm.