Dobelē, Pētera Upīša dārzkopības muzejā un dārzā dzirdēsim stāstus kā Pēteris Upītis saimniekoja pirms 100 gadiem Jumurdā, kāds bija selekcionāra darba sākums Dobelē un kā tika veidotas ceriņu šķirnes mātei, mīļotajai sievietei un radošām personībām.

Lietus un ceriņu  aromāta tīta sekoju Pētera Upīša dārzkopības muzeja vadītājai Inesei Šintai pa pēdām. Vispirms uz muzeja telpām, dārzu atstājot saldajā ēdienā.

Ceriņu ziedēšanas laika stāstus jāsāk ar atgādinājumu, ka viens no ievērojamākiem latviešu dārzkopjiem un selekcionāriem Pēteris Upītis sava mūža laikā strādāja ar 24 augu grupām un ceriņi ir tik viena daļa no Upīša darba lauka. Viņa dzīvei un darbam muzejā ir izveidota viena ekspozīciju zāle, kur stendi darināti no raupjiem koka dēļiem un kastēm.

Lielākā daļa Pētera Upīša darba mūža ir pagājusi Dobelē – no 1948. gada līdz aiziešanai mūžībā 1976. gadā, bet interese par augļkopību un selekciju  sākās viņa dzimtajā pusē Vidzemē, Jumurdā, vecākiem piederošajā „Jaunrūsiņu” saimniecībā. Par to liecina fotogrāfijas, kurās redzams jauns vīrietis uz motocikla, vai pie kravas automašīnas, kuras sānus rota uzraksts „Jaunrūsiņi” - Jumurda.

Skatot citu stendu, kas jau stāsta par padomju laikiem, kad Pēteris Upītis  Dobelē vada Augļkopības izmēģinājumu saimniecību un Augļu koku selekcijas laboratoriju, šajā stendā redzama polaroīda kamera, kādu dārzkopis lietoja jau pagājušā gadsimta 70 gados. Uzraksts pie kameras vēstī, ka tā ir ražota ASV pagājušā gadsimta 60. gados.  

Pētera māsu 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, starpkaru Latvijā dārzkopim piederēja liela saimniecība un Otrā pasaules kara beigās, apjaušot padomju varas jauno kārtību, Pēteris Upītis pamet savas dzimtās mājas un ar velosipēdu  pāris gadus braukā apkārt pa Latviju, klusi dzīvojot pie draugiem un paziņām, izbrīna, kā viņš, dzīvojot padomju iekārtā, tika pie šāda ārzemju aparāta?

Turpinājumā ejam uz blakus zāli, kur lasāmi un skatāmi ceriņu stāsti, proti,  stendi ar dārzkopim tuviem cilvēkiem, kuriem viņš ir veltījis ceriņu šķirnes. Pirmajā stendā redzam senu fotogrāfiju ar jaunu sievieti, kas sēd pie loga un domīgi veras tālumā.

Tā kā ieraksts notiek ceriņu ziedēšanas laikā, tad man ir tā iespēja kopā ar muzeja vadītāju Inesi Šintu doties uz dārzu un aplūkot tuvumā  šķirnes, ko Upītis veltījis sev īpašiem cilvēkiem.