Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka.

„Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.”

Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā.

Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā.

1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai.

Cienījamā Villas kundze!

Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi.

Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi.

(Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.)

Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem.

„… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…” 

Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta.

2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule.

Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi.

„Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu.

Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet.

Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.”

(Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)