Dievnamu stāsti - tornis un gobelēns Āgenskalna baznīcā, Trikātas baznīcas ērģeles un Pāvilostas Svēta Gara baznīcas altāris.

Trikātas dievnamā klausāmies instrumentu, ko savulaik būvējis viens no labākajiem 19.gadsimta ērģeļbūves meistariem – Augusts Martins; Pāvilostas Sv. Gara baznīcā skatām dabas dotu altārgleznu un iepazīstam dabas dotus baznīcas dārzniekus, bet Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs stāsta par to, kas padomju laikā, kad namā saimniekoja televīzija, ir zudis un kas nācis klāt.

Viena no mazākajām Kurzemes baznīcām atrodas Pāvilostā un pieder katoļu draudzei. Dievnams celts samērā nesen – pirms aptuveni 20 gadiem, kad te no Austrālijas ieradās priesteris Bruno Dānis un ziedoja savus personīgos līdzekļus baznīcas celtniecībai. Vienkāršas forma balta mūra ēka ar zvanu torni ārpusē un rūpīgi koptiem apstādījumiem, tagadējais Pāvilostas Sv. Gara baznīca priesteris Andris Vasiļevskis ieslēdzis sava tālruņa kameru, attālināti rāda tūju rindu, kuplām galotnēm un apakšām, bet vidū krūmi ir līdzeni izcirpti. To paveikušas “daiļdārznieces” stirnas.

Lai arī baznīca, kā sākumā teicu, ir samērā jauna būve, tomēr vēsture par katoļu draudzi Kurzemē ir sena un nāk no Latvijas otras malas, no Latgales, par to te liecina saglabājies krustā sistā tēls, ko reiz darinājis kāds latgaļu kokgriezējs. Par to turpina priesteris Andris Vasiļevskis.

Bet nu pārceļamies uz senu un lielu baznīcu Vidzemē, tā ir Trikātas luterāņu draudzes Svētā Jāņa baznīca. Iepazīstina novadpētniece Inga Boškina. Te gan dievnams ir sens gan arī ērģeles, kas celtas pirms vairāk nekā 150 gadiem un visus šos gadus ir skanējušas

Ērģeles ir meistara Augusta Martina roku darbs, kura būvētie instrumenti ir skanējuši un skan Rīgā, Umurgā, Cesvainē, Alūksnē, Jelgavā un daudzviet citur. Kopumā Augusts Martins 19. gadsimta otrā pusē ir uzbūvējis piecu baznīcu un 19 skolu ērģeles. Inga Boškina stāsts par Trikātas baznīcas instrumentu.

Baznīca Trikātā ir ir sena un piedzīvojusi postījumus. Tā te pastāv teju 740 gadus. Kā liecina Ingas Boškinss internetā apkopotā informācija par ēkas vēsturi, tad pirmā mūra celtne luterāņiem te slējusies 17 gadsimta sākumā. Baznīca vairākkārt degusi un vairākkārt atjaunota, un kā jau Inga Boškina minēja, arī padomju gados dievnams darbojies un tajā laikā arī izpelnījies ievērību ar to, ka tajā 1966. gadā tika filmētas Kristīnes un Akmentiņa laulības, proti fināla skats no filmas „Purva bridējs”.

Arī nākamajā baznīcā, par kur būs stāsts, ir notikusi filmēšana, ilgus gadus un neskaitāmas reizes. Un tā ir Rīgas Āgenskalna baptistu baznīca, par kuru tās mācītājs Edgars Mažis teic tā: stāstīšu par to, kas zudis un kas ir nācis klāt. Runa ir par ēku, kas celta Mārupes ielā 14, celta 1916. gadā un atrodas tur vēl aizvien.

Kā ierasts baptistu dievnamos, arī šis nams ir askētisks savā iekšējā un ārējā veidolā, te nav svētbilžu, krāšņas arhitektoniskas formas. Te uz paaugstinājuma ir vienkārša kancele slīpi griestos iekārts krusts un elements, no kura grūti novērst acis – milzīgs pelēkbrūnos toņos austs gobelēns, kurā vīd krusts un tālumā ejošu cilvēku aprises.