Rucavas atjaunotajās dzirnavās lūkojam to celšanas vēsturi, stāstu par kolorīto tautas muzikantu Pūķu Jāni, bet novada tautastērpus pētām gan dzirnavās, gan Dunikas pagasta senlietu krātuvē „Lauksargi”, kur arī uzzinām krātuves ēkas vēsturi.

Dzirnavu ēku Rucavas ciemā uzcēla laikā no 1936. līdz 1937. gadam, tās darbojās līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem, tad te ierīkoja mehāniskās darbnīcas un noliktavas, līdz, mainoties valsts iekārtai 90. gados, ēkas palika bezsaimnieka un lēnām nīkuļoja. 2020. gadā dzirnavas tika atjaunotas, un tagad  te ir iekārtots  tūrisma  informācijas centrs, Rucavas kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija un Jāņa Pūķa mūzikas instrumentu kolekcija un arī   ir redzams  gabaliņš no dzirnavu vēstures. Kopā ar Rucavas tūrisma  un informācijas centra vadītāju Natāliju Grauduži kāpjam uz trešo stāvu, kas pārveidots par  izstāžu zāli, bet pašā vidū kā sveiciens no vēstures gozējas dzirnakmeņi.

Dunikas pagastā ceļa malā slejas divstāvu māja, apšūta pelēkiem dēļiem un divām gaiši zilām verandām -  var redzēt, ka nams te stāvējis ilgu laiku. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā te bijis pārtikas veikals, padomju gados – kolhoza kantoris, bet nu jau pāris  gadus te bijusī skolotāja un skolas direktore novadpētniece Ausma Padalka ir iekārtojusi vēstures kolekciju. Te lūkojama alus muca, ka savulaik aizceļojusi kopa ar mucas izsūtītājiem īpašniekiem uz Sibīriju un pēcāk atgriezusies atpakaļ, senā skapī rindojas petrolejas lampas, īpašs priekšmets ir garena, šaura koka mulda, kuru sauc par standeli – tas ir trauks sveču liešanai. Priekšnamā līdzās pelēkiem linu audumiem, greznojas košie Dienvidkurzemes brunči.