Vecrīgā, Riharda Vāgnera ielā, 18. gadsimtā celtā namā, aiz rokoko stila rotātām durvīm jau vairākus gadu desmitus mājo Farmācijas muzejs. Te  šoreiz uzklausām stāstus par  minerālūdeņu vēsturi – no Vācijas kūrortiem importētiem, līdz pašmāju dziedinošajiem dzērieniem. Iepazīstam ceļojošas aptiekas izskatu 19. gadsimta otrajā pusē un papriecājamies par medikamentu klāstu Latvijā 20. gs. 30. gados. Vēl uzzināsim, kā savulaik iezīmēja farmācijas pudeles toksiskām vielām.

Muzeja speciālists Elvigs Kabucis pieved pie stenda, kur rindojas brūni dzeltenos toņos cilindriskas māla pudeles. Jā, tik līdzīgas formas, kādās šodien pilda melno balzāmu, taču savulaik tās ir atceļojušas no dažādiem  Vācijas kūrortiem, pilnas ar minerālūdeni.

Par zelteri sākotnēji dēvēja dabisko gāzēto minerālūdeni, kas jau kopš  bronzas laikmetā uziets Vācijā Hesenes zemē Nīderselteres avotos. Kā  Jelgavas mākslas un vēstures muzeja interneta vietnē raksta vēsturniece  Inese Deksne, tad zelteri pirmo reizi rakstītajā informācijā min jau 772. gadā. No jauna pie zeltera tēmas atgriežas 1536. gadā, bet 1581. gadā apraksta tā dziedinošās īpašības. Zelteris ar viegli sāļu garšu un augstu dabiskās ogļskābās gāzes saturu bija ieteicams pie elpošanas ceļu un gremošanas trakta  saslimšanām.  Par preci tas kļūst 1787. gadā, kad, pildīts māla pudelēs, tas tiek tirgots ne tikai Vācijas teritorijā, bet pamazām arī pārējās zemēs. Bet Elvigs Kabucis turpina stāstu par  minētā ūdens pudeļu  izgatavošanu.

Pārlapojot senus izdevumus, redzam, ka radioaktīvie izstrādājumi veselībai tiek reklamēti kā atbilstoši līdzīgiem ārzemju ražojumiem. Un šī veselīgā radioaktivitāte ir medicīniski izpētīta. Bet atgriežoties pie Vērmanes  dārza pirmsākumiem 19. gs 30. gados, Elvigs  Kabucis minēja pilsētas medicīnas valde ierosināja projektu Rīgā, Vērmanes dārzā ierīkot īpašu iestādi, kurā pagatavotu un publikai pārdotu minerālūdeņus, kas būtu gatavoti no veselības ūdeņu dabīgiem sāļiem. Kā rakstīts 1937. gada  22. oktobra izdevumā „Pašvaldību Dzīve”, tādam nolūkam būtu nepieciešama speciāla laboratorijas ēka un ar jumtu klātas kolonādes ejas, lai negaisa dienās minerālūdeņu  lietotāji varētu netraucēti pastaigāties. Šo pirmatnējo nodomu vēlāk paplašināja ar projektu par vasaras zāli, laboratoriju un kolonādi apvienotu vienā celtnē. Tā 1835. gadā Rīga kļuva pie savas minerālūdens iestādes.