Ģimenes fotogrāfijas, komēdijas, to kritika un dzīvesvietas Rīgā - ieskats rakstnieka Andreja Upīša dažos viņa dzīves pieturpunktos. Pretrunīgi vērtētais un viens no ražīgākajiem latviešu rakstniekiem. Marksisma ideju pārņemts visa mūža garumā, daudziem manas paaudzes lasītājiem saistās ar obligātās literatūras biezo, tā teikt, „ķieģeli” – romānu „Zaļā zeme”.

Šajā raidījumā viesojamies Andreja Upīša memoriālajā muzejā, viņa dzīvoklī Brīvības ielā, un kopā ar muzeja Izglītības programmu kuratori Lauru Tabūnu aplūkojam ģimenes foto pagājušā gadsimta sākumā, uzzinām, kā savulaik rakstnieks iepazina komunisma idejas un kā starpkaru Latvijā tika vērtēta viņa komēdija "Peldētāja Zuzanna".

Sēžam Upīšu dzīvokļa bijušajā guļamistabā, kas tagad pārveidota par izstāžu zāli un Laura Tabūna uz galda ir izlikusi senas fotogrāfijas. Rakstniekam paticis fotografēties.

“No Ernestīnes ielas 1909. gada 24. martā pārcēlāmies uz patstāvīgu dzīvi Skrīveros.   Skolotāja darbs prasīja daudz laika un enerģijas, bet vēl jo vairāk rakstniecība. Abus amatus savienot kļuva aizvien grūtāk. Tāpēc nostrādājis Rīgā par skolotāju septiņus gadus (bet kopā ar Mangaļiem pavisam divpadsmit!), nolēmu šo profesiju pilnīgi atmest. Man likās, ka rakstnieka darbu vislabāk spēšu pastrādāt lauku klusumā. Pirms došanās uz Skrīveriem 1909. gada agrā pavasarī mēs visi trīs vēl nofotografējāmies pie toreiz iecienītā Rīgas fotogrāfa M. Lapiņa.”

Turpinājumā muzeja speciāliste Laura Tabūna mūs iepazīstina ar pirmo Upīša sarakstīto lugu „Pilsoņi”, kas tika izdota 1905. gada revolūcijas gadā, laikā, kad sāk šķobīties Krievijas impērija, kuras sastāvā toreiz atradās arī Latvijas teritorija.

Arī tas, ka tajā laikā Skrīveros nelegāli uzturējās no Rīgas atbraukušie vēlākās lielinieku partijas propagandisti, ar kuriem  iepazinās Andrejs Upīts ietekmēja rakstnieka pasaules uzskatus sociālisma virzienā. Vēlāk, jau 1917. gadā, viņš sāk darboties  Rīgas Strādnieku deputātu padomē, kad pie varas nāk Pētera Stučkas vadītā lielinieku valdība, tajā Andrejs Upīts neilgu laiku vadīja Izglītības komisariāta Mākslas departamentu. Kad Latvija jau ir neatkarīga republika, tad par sadarbošanos ar padomju varu Andreju Upīti 1920. gadā apcietina un viņam draud pat nāves sods. Pateicoties vairākiem latviešu kultūras darbiniekiem, rakstnieks tiek paglābts no nāves soda un izlaists no cietuma. Turpmākos gadus viņš kopā ar ģimeni pavada Rīgā tajā laikā ražīgi strādādams.

Andrejs Upīts bija ražīgs rakstnieks. Laura Tabūna bilst, ka pēc dažu pētnieku aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram 60 sējumi, lai aptvertu visu Upīša radošo mantojumu. Pagājušā gadsimta 20.-30. gados literāts kopā ar literatūrzinātnieku un draugu Rūdolfu Egli laiž klajā “Latviešu rakstniecības vēsturi” četros sējumos, tulko ārzemju romānus, raksta noveles, romānus, stāstus un arī lugas.