Vērmahta kareivju apģērbs bija izskatīgāks, taču sarkanās armijas karotājiem tas bija praktiskāks – tā par Otrā pasaules karā lietotajām uniformām stāsta Valdis Tumovs, kurš Aglonā ir izveidojis muzeju par šo karu. Viņš interesentiem piedāvā stāstus par smagu un drūmu posmu – par Otro pasaules karu. Daudzi no šiem eksponātiem gadiem ilgi gulējuši zemē, kā Valdis saka, līdzās saviem kritušajiem saimniekiem, taču kā teikts Internetā rodamajā informācijā par Otrā pasaules kara muzeju Aglonā – ”…ekspedīcija nav politizēta, bet gan vienlīdzīgi sadala abas karojošās puses. Šeit nav ne labo, ne slikto.”

Te aplūkojam ieročus, traukus un citas karavīriem piederējušass lietas un ļoti īpašus eksponātus – 1100 vēstules, ko šī kara laikā viens otram rakstīja vācu armijas virsnieks Augusts un viņa sieva Marta.

Lielākoties šī muzeja eksponāti ir ieroči, taču ja atbrauc tāda žurnāliste, kura spēj atšķirt ložmetēju, sauktu par kaulu zāģi no brauniņa pistoles, nākas pievērsties citiem, ar šaujamiem nesaistītiem, apskatei izliktiem priekšmetiem: uz manekeniem ir izlikti vācu un sarkanās armijas formastērpi.

Apstājamies pie armijas ekipējuma - dažādām kastēm, kārbām un kannām. Jāpiebilst, ka traukus Vērmahta vajadzībām tolaik ražoja labākie uzņēmumi Vācijā - Karaliskā porcelāna fabrika Berlīnē, Meisenes porcelāna fabrika, ražotne „Rosenthal” Silēzijā, un nereti šo porcelānu sauca par „dzelzs akmeni”, jo tas ar nolūku tika radīts tik izturīgs, lai kareivjiem nometot kādu tasīti vai terīni no galda, tā tik ātri nesaplīstu.

Savdabīgs eksponāts ir rokas protēze, kas ilgus gadus ir glabājusies kādās mājās Saldus novadā, un protēzes kādreizējā īpašnieka- vācu armijas virsnieka mirstīgās atliekas bija apraktas turpat netālu.

Uz beidzot vērtīgākā muzeja kolekcijas – 1100 vēstules, kas tika rakstītas laikā no 1936. gada līdz 1945. gadam: tas ir stāsts par jaunu inženieri Augustu, kurš iemīlējās skolotājā Martā, vēlāk pāris apprecējās, tad sākās karš un Augusts devās uz fronti, un visus kara gadus viņi sarunājās caur vēstulēm. Kolekcijā ir apskatāms ne tika vēstules bet arī abu fotogrāfijas.

Augusts pēc kara atgriezās pie Martas, un viņi nodzīvoja kopā krietnu laiku, un kad sarakste nonāca izpārdošanā, to savam muzejam iegādājās Valdis Tumovs. Vācu valodas zinātāji gan Vācijā, gan Latvijā šo korespondenci tulkoja, tiesa, pilnībā visas vēstules vēl nav pārtulkotas un publicētas latviešu valodā, taču apmeklētāju interese par šo epistulāro mīlas stāstu ir nerimstoša jau vairākus gadus un pēc kāda raidījuma reģionālajā radio par šīm vēstulēm sākas pastiprinātā interese.

Aglonā Otrā pasaules kara muzejā visā ekspozīcijā var izjust pretmetus - kara laika skarbumu un arī sentimentu.