Grezns ūdenstornis Bīriņu pils pagalmā, kurā ar vēja rotora palīdzību varēja pumpēt no akas ūdeni un novadīt to uz pili un citām muižas centra ēkām. Enerģētikas muzeja turbīna, kas saistīta ar elektrifikācijas vēsturi un Ķeguma spēkstacijas celtniecību. Adatu tornis Kuldīgā piedāvā stāstu par vienīgo adatu fabriku Krievijas impērijā, kas 1854. gadā tika dibināta šajā pilsētā.

Ķeguma spēkstacija

Ķeguma spēkstacijas celtniecība piesaistīja daudzus simtus un pat tūkstošus strādnieku. Strādātgribētāji Ķegumā ieradās no dažādām Latvijas vietām.

"Laukumā pie stacijas pretī pastam atbraukušie ar vilcienu no Latgales miestiem sēdēja baru bariem. Līdzatvestās mantas sakrautas koka kastēs vai paštaisītos koka koferos. Katram līdzi bija arī darbarīki – cirvis, lāpsta, zāģis. Gaidīja garu garās rindas, lai pieteiktos darbā spēkstacijā."

Visintensīvākais darbs būvvietā bija 1938. gadā, kad "labajā krastā pie turbīnu ēkas būves strādāja 3 maiņās pa 8 stundām. Kreisajā krastā un citās vietās – 2 maiņas pa 10 stundām ar nakts pārtraukumu no pulksten 00:00 līdz pulksten 04:00". 1938. gada 15. decembrī būvdarbos kopumā strādāja pat 2414 strādnieki – tādas atmiņas par elektrostacijas būvi publicētas “Latvenergo” koncerna Enerģētikas muzeja interneta vietnē, sadaļā digitālā izstāde.

Ķeguma elektrostacijas, tolaik lielākās inženiertehniskās būves, celtniecība Latvijā sākās pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē . Otrā pasaules kara laikā tā tika pamatīgi saspridzināta, un 1944. gadā sākas darbs pie spēkstacijas atjaunošanas, un jau pēc nepilna gada sāka darboties viena atjaunotajām turbīnām. Nu šī elektrostacijas sirds ir izlikta apskatei Enerģētikas muzeja brīvdabas ekspozīcijā Ķegumā. Par šo turbīnu stāsta muzeja vadītāja Ina Lastovecka.

Adatu fabrika Kuldīgā

Neklātienē dodamies tālāk raudzīt industriālo mantojum un nonākam Kuldīgā pie torņa, kas savulaik kalpojis pasta un telegrāfa vajadzībām, bet nu jau pāris gadus glabā stāstus par adatu fabriku, kuru še 19. gs. otrajā pusē nodibināja ebreju tirgotājs Simons Hiršmanis. Stāsta Kuldīgas  aktīvās atpūtas centra vadītāja Jana Bergmane.

2017. gadā, domājot par industriālā mantojuma atdzīvināšanu tūrisma vajadzībām, tornis tika atjaunots un tā četros stāvos var iepazīt gan šīs fabrikas vēsturi, gan adatu izgatavošanas un izmantošanas vēsturi, ir arī iespējams uzkāpt uz torņa jumta skatu platformas un paskatīties uz pilsētu. Kamēr pandēmijas ierobežojumu dēļ tornis apmeklētājiem nav pieejams, tikām torņa virsotnē ir izveidota pamatīgs masts karogam – svētkos te plīvo valsts simbols, ikdienā Kuldīgas pilsētas karogs.

Bīriņu pils ūdenstornis

Turpinot skatīt torņus, dodamies uz Bīriņiem, kur zināmākais arhitektūras piemineklis ir pils, bet līdzās šai neogotikas stila būvei ir arī ūdenstornis, ko pēc toreizējā pils īpašnieka Augusta fon Pistolkorsa ieceres uzbūvēja pils pagalmā, stāsta Bīriņu pils direktore Solvita Muižniece.

Līdz torņa uzcelšanai ūdens pils vajadzībām piegādāts ar divu zirgu pajūgiem no ezera. Tad uzcēluši torni, ne tikai arhitektoniski skaistu, bet ar vēja rotoru. Lai uzlabotu un vienkāršotu ūdens piegādi, virs akas ap 1872. gadu izbūvēts ūdenstornis. Tā ar vēja palīdzību varēja pumpēt no akas ūdeni un novadīt uz pili un citām muižas centra ēkām.

Tagadējie pils apsaimniekotāji, pārņemot pili savā aizgādībā, nav nojautuši, ka tornī bijis vēja rotors, jo slējies kas līdzīgs aizlauztai antenai, līdz Pistolkorsu radinieki atsūtījuši vēsturiskas fotogrāfijas, kur redzami minētie spārni.