17. gadsimta bronzas sakta ar iekaltām ozolzīlēm, tās atrašanas stāsts un Kārļa Ādolfa Veinberga fotoplates, kas atklāj Kandavas ainavu un cilvēkus 20. gadsimta 20.-30. gados. Ar šīm vērtībām mūs iepazīstina Kandavas novadpētniecības muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica.

Saulainā vasaras nogalē mēroju ceļu uz Kandavas novada muzeju, gaišu divstāvu ēku, kas jau daudzus gadus iemājojusi bijušajā bankas ēkā, ”Paskaties uz tiem kandavniekiem, kas nāk no veikala ar pilniem maisiem,  tāds sports viņiem katru dienu!”-  teju ar apbrīnu  bilst radio mašīnas šoferis Andis, norādot uz diviem vietējiem, kuri apņēmīgi  ar iepirkumu saiņiem rokās  dodas augšup pa stāvajām pilsētas ielām.

„Jā, un iedomājies, ka ziemā te tā iešana,” mēs, divi plakanielu rīdzinieki,  turpinām brīnīties, braucot ar busiņu pa Kurzemes „Alpu” ieliņām. Tāpēc  vietā ir citāts no laikraksta „Mūsu Mājas Viesis” kur 1939. gadā kāds žurnālists rakstīja: „Kandavas kalnainās ielās veselīgi pastaigāties tiem, kas vēlas attaukoties.” Tā  rakstītājam ir paskaidrojusi kāda kandaviete.

Bet raidījuma stāsts šoreiz nebūs par veselīgu dzīvesveidu gleznaino Kandavas ielu kāpējiem, bet pievērsīsimies muzeja dārgumiem – īpašai saktai un unikālām fotogrāfijām.