Šajā raidījumā lūkosim Vidzemes muzejus: senu āmuru no kaula, ko izmantoja rituālām darbībām un dzelzs divriteni skatīsim Cēsu muzejā, Limbažu muzejā būs stāsts par lauksaimniecības spēkratu - lokomobili, bet Valmieras muzejā uzzināsim par kausu, ko savulaik dāvināja pilsētas galvam Georgam Apinim.

Līdz ar muzejiem, arī raidījums Vietu lietas Latvijā pārceļas uz virtuālo vidi, proti, skatīt ko konkrēta kultūrvēsturiska krātuve piedāvā apskatīt internetā. Valmieras muzeja Facebook vietnē atrodu klipu, kur tiek demonstrēts ap simts gadus sens modinātājpulkstenis par kuru turpat arī lasāma informācija: “Ciparnīcas centrā redzama astoņstūru zvaigzne ar uzrakstu “JUNGHANS”. Tā ir ievērojamas vācu pulksteņu izgatavotājas firmas zīme. Firma dibināta 1861.gadā, mazā Švarcvaldes pilsētiņā Šrambergā, tas ir reģions, kurā gatavoja slavenos pulksteņus ar dzeguzi. (..) Ražotne turpina darboties arī šodien ar “Diehl” vārdu.”

Tālāk lapojot Valmieras muzeja interneta piedāvājumu var izpētīt vēsturiskus foto ar namiem, kas celti dažādos laikmetos un vēl arvien rotā pilsētas arhitektūru, līdzās fotoattēliem arī lasāms arhitektes komentārs un skaidrojums par ēkas vēsturi un tā es uzzinu, ka pagājušā gadsimta 60. gados līdzās pilsētas slidotavai atvēra kafejnīcu ar nosaukumu “Sports”, savukārt valmierieši šo kafejnīcu dēvēja pa “Mironīti”, jo ēka tika uzcelta pareizticīgo kapsētas malā.

Taču, ja neesat interneta lietotājs, tad radioklausītājiem allaž tiek kāds stāsts par muzeja eksponātiem. Attālināti sazinājos ar muzeja vēsturnieku Albertu Rokpelni, sēžu pie datora ekrāna un neziņā gaidu, kādu krājuma dārgumu viņš parādīs. Alberts, uzvilcis baltus cimdus, tomēr vēl neķeras klāt mantai, bet sāk stāstījumu par ārstu, mecenātu, sabiedrisko darbinieku un Valmieras pilsētas galvu Georgu Apini. Šis izdarīgais vīrs pagājušā gadsimta veicināja pilsētas ūdensvada un kanalizācijas izbūvi, jo pirms tam valmierieši ir ilgstoši cietuši no nelāgas smirdoņas pilsētas centrā. Bet savā 50 gadu dzimšanas dienā, kad viņš no korporācijas biedriem saņēma attēlā redzamo kausu, pats Apinis, kā raksta Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa “savā jubilejā Latviešu skolu biedrībai dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai.”

Turpinām neklātienes ceļojumu pa Vidzemes muzejiem, un nākamais pieturas punkts ir Cēsis, Cēsu vēstures un mākslas muzeja Izstāžu nams, pareizāk sakot, datorā aplūkoju gleznotāja Jēkaba Strazdiņa darbus.

Par saviem modeļiem Jēkabs Strazdiņš ir teicis: “Es negribu gleznot kino skaistuļus, kas uzņēmušies strādnieku lomās, bet gan īstus darba cilvēkus, bez pūdera un smiņķa.”

Izstāde, kas tika atklāta pagājušā nogalē, nu ir apskatāma virtuālajā vidē, stāsta Cēsu vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere.

Cēsu muzejs digitālo datu bāzi sāka veidot jau krietni pirms pandēmijas laika, tāpēc vēstures interesenti un pētnieki interneta dzīlēs vietnē arheo.cesis.lv jau labu laiku var rast un pētīt senlietu attēlus un lasīt rakstus par tām.

Bet, uzklausot lūgumu izcelt kādu priekšmetu no krājuma un pastāstīt par to, galvenā krājuma glabātāja Dace Tabūne ir izvēlējusies raga āmuru, kas nav tik aizvēsturisks, bet neparasts ar to, ka 14. gadsimtā, kad tagadējā Latvijas teritorija jau atrodas Livonijas ordeņa sastāvā, šādu primitīvi apstrādātu āmuru lietoja mūsu senči, lai pielūgtu savas dievības. Āmurs pirms aptuveni 60 gadiem tika atrasts arheoloģiskajos izrakumos Jaunpiebalgā, Uzkalniņu kapu laukā.

Taču āmurs, kas, iespējams, gatavots no aļņa raga, nav vienīgais senums, ko Dace Tabūne ir sagatavojusi raidījumam. Vēl viņa rāda divriteni, uz kuru 100% var attiecināts mašīnām domāto apzīmējumu – dzelzs rumaks.

No Cēsīm dodamies uz Limbažiem. Šīs pilsētas muzeja interneta blogā var lasīt: “Latviešu valoda kādu laiku cīnās ar jauno vārdu ''locomobili'' un ''Mājas Viesis'' 1865.gadā liek priekšā saukt to par ''garraiņu mašīnu'', taču pirmā Atmoda jau iestājusies un vajadzīgiem svešvārdiem ceļš atvērts. Kurzemes lielkungu aizraušanās ar tvaika braucamajiem sasniedz virsotni 1871.gadā, kad kāda barona iegādātais lieljaudas 18 zirgspēku tvaika traktors mēģina uzsākt regulāru satiksmi starp Torņkalnu un Jelgavu, taču ir pārāk lēns. Ap to pašu laiku pirmās lokomobīles parādās Limbažu novada muižnieku saimniecībās.”

Par lokomobili stāsta Limbažu muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Pavlovičs.

Bet par konkrēto priekšmetu -lokomobili, kas lūkojams muzejā, tiesa konkrēto lokomobili šajā raidījumu ciklā jau esam apskatījuši. Runa ir par rūpīgi uzbūvētu lokomobiles modeli, kas izskatās kā īsts spēkrats- zaļi krāsotiem sāniem, melnu dūmeni un visām detaļām aprīkota – tikai izmēros atgādina rotaļu paprāvu rotaļlietu. Fragments no 2019. gada raidījuma ieraksta, stāsta muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs.

Minēto modeli, kas tuvākajā nākotnē būs apskatāms jaunajā Limbažu muzeja pastāvīgajā izstādē, izgatavoja kuivižnieks Ojārs Lapiņš. Šis modelis ir automehānikas augstā dziesma, savukārt, pateicoties, šim eksponātam augsto dziesmu par lokomobilēm Latvijas lauksaimniecībā kā jau minēju ir uzrakstījis gan muzeja mājaslapā, gan nule arī reģionālajā laikrakstā vēsturnieks Juris Pavlovičs.