Kaut kas mazs, kas atgriezies mājās, kaut kas sens, kas nesen atklāts, un kaut kas aizmirsts, kam nu notraukti putekļi – stāsti par vēstures liecībām, ko uzgāja un atcerējās, remontējot Jaunpils pils ēku pēc 2023. gada  krusas postījumiem. Un grezna piespraude, kas vēstī par reiz še dzīvojošām Mēdemu un Rekes dzimtām.

Kopā ar Jaunpils pils muzeja vadītāju Ingu Spuri ejam apkārt masīvajai ēkai. Vizuāli daudz krāšņāku mūsu tērzēšanu padara tērpi - 14. gadsimta stilā  darinātas garas samta kleitas, apmetņi ar kapucēm un galvā caurspīdīgi plīvuri piestiprināti ar „burleti”, t.i. vainaga formas polsterētu auduma rullīti ar  spīdīgiem dekoratīviem izšuvumiem.

Pēcāk radio šoferis man sūkstīsies par murgiem gaišā dienas laikā, kā viņš caur mašīnas logiem redzējis gar pils mūriem aizplandam divas spocīgas sieviņas senos tērpos, tik kad samanījis vienai rokās mikrofonu, atģidis, ka tie vis nav kādi dienasvidus māži, bet radoša pieeja ieraksta procesam. 

Viduslaiku drānās var ietērpties ikviens pils muzeja apmeklētājs, ja vien vēlas vairāk iejusties še valdošajā gaisotnē, bet var arī bez  senlaiku apģērba iet un iepazīt šo pili.

2023. gada 7. augustā pāri Latvijai brāzās negaiss, atnesot sev līdz stipru vēju, intensīvu lietu un lielgraudu krusu. Dabas stihija todien pamatīgi sapostīja arī Jaunpils pili; tika izsisti vairāki logi un sabojāts jumts, taču veicot ēkas atjaunošanas darbus, tika atklāta interesanta detaļa, arī sens sienu apmetums.

Atklātā apdares kārta jeb rustojums rāda pils celtniecības senāko periodu, jo tās būvniecība ir sākta 14. gs. sākumā un tolaik tā bija nocietināta ordeņa pils ar iekšējo pagalmu, kuru apņem ūdens. Paceļamais tilts bija vienīgā saikne, kas pili savienoja ar apkārtni. Rustojums gan ir vēlāku laiku, droši vien radies 16. gs., kad sākās pirmā no pils pārbūvēm, lai to pielāgotu dzīvošanas vajadzībām.

Paejoties nepilnu 200 metrus tālāk no pils gar Jaunpils dzirnavezera krastu, nonākam pie ūdensdzirnavām. Tās šeit uzceltas 19. gs. sākumā un ar pārtraukumiem darbojušās līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Ilgu laiku  stāvējušas klusas, bet nu kā dusošā skaistule tās ir atmodinātas, lai arī tikai puse no dzirnavu ēkas, jo daļa ir kritiskā stāvoklī, tomēr dzirnavas atvērtas apskatei. Senajām iekārtām notrausti putekļi un pieliktas klāt informatīvās  plāksnes. Arī dzirnavu atdzimšanā daļēji ir 2023. gada vasaras krusas nopelns.

Tālāk pievēršamies kādam nelielam greznuma priekšmetam, kas saistīts ar ietekmīgām vācbaltu bruņniecības dzimtām, tai skaitā ar Jaunpils  kādreizējiem īpašniekiem – Rekēm.

Skatos uz zeltītā ietvarā nelielo portretu – sieviete iepelēkiem kupliem, sprogotiem matiem, kas apņem seju ar samērīgiem un mīlīgiem vaibstiem un  aristokrātiski bālu ādu. Tas viens no daudziem Kurzemes Zemgales hercogienes Annas Šarlotes Dorotejas Bīronas portretiem. Kā telefona sarunā teic bijušais Rundāles pils direktors, gleznotājs, mākslas vēstures un   heraldikas speciālists Imants Lancmanis, tad Dorotejai ir paticis pozēt gleznotājiem un tāpēc nav brīnums, ka šajā miniatūrajā piespraudē ir redzama kopija no tolaik Vācijā dzīvojošā mākslinieka Johana Heinriha Šrēdera darba.

„Tas ir jauks portrets un hercogiene tajā izskatās ļoti apgarota.” teic Imants Lancmanis.