Jūras sauktie, skartie un apmātie - tiem veltīts šis raidījums, kurā runājam par jūrniecības vēsturi muzejos. Kuģa būvēšanas procesu lūkojam Rojas Jūras zvejniecības muzejā, par izmanīgu kapteini, kuģu būvētāju un uzņēmēju Pēteri Šnori stāsts no Ainažu jūrskolas muzeja, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā atklājam, ko jaunu par mūsu kuģiem un jūrniekiem trimdā pēc Otrā pasaules kara.

Izmanīgais kapteinis Pēteris Šnore

1929. gada 1. janvārī laikrakstā „Jūrnieks” ievietots nekrologs, kurš vēsta, ka 1928. gada pirmajos Ziemassvētkos mūžībā devies viens no vecākiem un iecienītākiem latviešu jūrniekiem, Krišjāņa Valdemāra ideju sekmētājs, tālbraucēju kuģu kapteinis Pēteris Šnore.

Papildus informācijai par kapteiņa dzimšanas datiem un izglītību uzzinām, ka Pēteris Šnore sastāda un izdod jūrnieku telegrāfa leksikonu latvju un angļu valodā. 1896. gadā viņš nodibina savstarpēju kuģu apdrošināšanas biedrību, ko sākumā vadīja uz savu vārdu un risku, pirmos gados strādādams bez pelņas un atlīdzības. Tāpat Pēteris Šnore darbojās arī Rīgas latviešu biedrībā, ņemot dzīvu dalību ir Valdemāra Jūrniecības nodaļā, ir Zinību komisijas sēdēs, sevišķu vērību veltot valodas jautājumiem, saraksta un izdod brošūru par latviešu ortogrāfiju un Šnore strādā arī avīžniecībā, vadīdams kuģniecības nodaļas.

Skatos uz cienīgu vīru, apaļiem vaigiem, ezītī apgrieztiem matiem un pulksteņa ķēdi pie vestes - šādu Pētera Šnores 19. gadsimta beigās tapušu fotogrāfiju man atsūtījusi Ainažu jūrskolas muzeja krājuma glabātāja Antra Dūcīte un piedāvā stāstu par vienu ļoti uzņēmīgu un veiksmīgu kapteini, kuģu būvētāju, uzņēmēju, publicistu un arī dzejnieku Pēteri Šnori

Karošu, ko klientie dāvina veikalā, kātos iegravētas ne tikai tautasdziesmu, bet arī paša kuģotāja sacerētas dzejas rindas un cita starpā Pēteris Šnore savulaik ir uzrakstījis, kā viņš pats to nodēvējis – jūrniecisku himnu.

Jau saule starp mākoņiem redzama kļūst.

Mirdz zilbalti viļņi. Spirgts vējš jau sāk pūst.

Grūts pienākums jūrnieku jūrā braukt sauc.

Lai laimīgi kuģis un jūrnieks sveiks brauc!

Pēc brauciena jūrnieks reiz mājās kad kļūs,

Liels prieks tam ar savējiem redzēties būs.

Šis bridis būs alga par visu, kas ciests,

Būs aizmirsts viss grūtums, par labi viss griezts.

Kuģu būvētāji Kurzemē

Tālāk dodamies uz Kurzemes jūrmalu lūkot, kā izskatījās kuģa būvēšanas ceļš no pirmā dēļa līdz tā nolaišanai ūdenī.

Rojas jūras zvejniecības muzeja krājuma glabātāja Gundega Balode stāsta arī, ka muzeja lepnums ir stāsti par kuģu būvēšanu šajā pusē, kad no 19. gadsimta 80.-90. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam teju katrā ciemā tapuši burinieki, kurus gatavoja vietējie. Tā Kurzemes jūrmalciemos izauga zināmas kuģu būvētāju dzimtas – Pūliņi, Dambekalni, Morgenšterni. Pie datora monitora Gundega pieliek un rāda koka darinājumu, kas atgādina steļļu atspoles pusi – lūk, tas esot kuģa radīšanas sākums.

Gundega Balode stāsta, ka jau 1884.gadā, kad mūsu zeme vēl bija Krievijas impērijas sastāvā, Kaltenē Fricis Dambekalns uzbūvē burinieku, kuram dod vārdu „Latvija” un vēlāk uz jautājumi par šādu kuģa vārda izvēli Dambekalns ir vienkārši atbildējis, „jo mēs jau esam tā Latvija.”

Kuģinieki daudzina Latvijas vārdu

Mūsu dzimtenes vārda daudzināšana ir bijusi būtiska arī padomju okupācijas laikā tiem latviešu jūrniekiem, kuri kuģoja zem rietumvalstu karogiem. Viņi bieži pieminēja Latviju. Par to nākamais stāsts, kuru stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vēsturnieks Dāvis Beitlers.

Kuģis "Spīdola" piederēja pie tiem kuģiem, kuri 1940. gadā tomēr atradās Latvijā un Sabiedroto rīcībā nonāca karadarbības gaitā mazliet vēlāk, šis tirdzniecības flotes tvaikonis nonāca Lielbritānijas rīcībā kara beigās, kad tas pārvadāja kravas starp Vāciju un Norvēģiju, tā skaidro vēsturnieks Dāvis Beitlers.