Esi mīļi sveicināts, vecais draugs Kalpakieti! Tā pagājušā gadsimtā, laika posmā no 1948. līdz 1977. gadam savstarpējā sarakstē cits citu uzrunāja "Savienības Pulkveža Kalpaka bataljons" trimdā dzīvojošie cīņu biedri.

Šajā raidījumā kopā ar pulkveža Oskara Kalpaka muzeja "Airītes" vadītāju Robertu Sipenieku ielūkosimies šajā sarakstē, kā arī uzzināsim pulkveža un citu "Airītēs" kritušo karavīru pieminekļu tapšanas stāstu, to likteni padomju laikos un kā pieminekļi pirms vairākiem gadiem tika atrasti.

„6. marta kaujā Latvija bija zaudējusi vienu no saviem lielākajiem karavīriem, lielāko varoni, pašaizliedzīgāko dēlu, karavīra paraugu, karavīra ideālu- pulkvedi Kalpaku. Viņš krita brīdī, kad ceļš Latvijas brīvībai pretim bija plaši pavērts, pašam tomēr šo brīvību nepiedzīvojot. Pulkvedis Kalpaks bija kritis, bet nemira Kalpaka gars. Dzīvs šis gars ir arī vēl šodien un tā ir visdrošākā ķīla Latvijas nākotnes brīvības dienām. Tautai, kura cienī un godā tura savus varoņus, ir piešķirts mūžības gājums.”

Tā 1971. gadā  kāds no bijušajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem raksta saviem cīņu biedriem, pieminot pulkveža bojāeju 1919. gada 6. martā Airītēs netālu  no Skrundas.

Vietā, kur krita pulkvedis Kalpaks  un vēl trīs viņa vienību karavīri – kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un leitnants Johans Hanss Šrinders, jau 1920.gadā sāka veidot piemiņas vietu un laikā līdz 1934. gadam visiem kritušajiem te tika uzcelti pieminekļi. Taču  padomju varas gados viss piemiņas ansamblis tiek iznīcināts. Dažus pieminekļu fragmentus  gaismā izceļ tik pirms pāris gadiem. Muzejā „Airītes” tā vadītājs Roberts Sipenieks uz galda ir nolicis bronzā lietu jauna vīrieša portretu, kur sejā saskatāmi cirvja vai naža  skrāpējumi un lodes caurums ģīmetnes vaigā un tumša akmens gabaliņu uz kura varu salasīt tik burtus- is.

Kā teic Roberts Sipenieks, viņa uzdevums tagad ir skaidrot muzeja apmeklētājiem, kā savulaik padomju vara izrīkojās, lai izdzēstu Latvijas Neatkarības kara dalībnieku vārdus no cilvēku atmiņas, un to, ka toreiz tādi posta darbi tika darīti, varēja lasīt tik trimdas latviešu presē un saistībā ar to Roberts Sipenieks uzsāk nākamo stāstu par muzeja krājuma vērtībām.