Mazas zaļas lapiņas (zinātniskai nosaukums – mūra cimbalārijas), kas iztālēm atgādina zaķskābenes, bagātīgi pārņēmušas Kazdangas pils pamatus. Šajā pilī uzzinām par tās pēdējo baronu Karlu Vilhelmu fon Manteifelu – viņa sarakstīto dzeju un eksotisku dāvinājumu kalponei. Iepazīstam arī pirmā Kazdangas lauksaimniecības skolas direktora Friča Gravas piemiņas lietas un pašas ēkas vēsturi.

Tad mēs vēl braucām pusjūdzi un nonācām Kazdangā, kur fon Manteifela kungs ceļ jaunu, nu jau gandrīz gatavu pili. Viņš gribēja, lai es to apskatu.

Es apskatīju pili, kuras būvdarbi notiek jau vairākus gadus. Pie galvenās ēkas virs arkādēm no piecām velvēm un divām sānu velvēm paceļas sešas joniešu kolonas, kas tur portālu. Tas ir ēkas vidus. (..) Trīs puses jau bija apmestas, aizmugures puse uz dārzu vēl nebija pabeigta. Šeit izvirzītā korintiešu zāles kupola daļa piešķir būvei cēlu izskatu. Kā man skaidroja mūrniekmeistars no Berlīnes, kas vada celtniecību, vidū būs vēl balkons ar divām joniešu kolonām, zem tā – durvis uz dārzu.

Pils iekšpuse ir ļoti ērta. Ieejot pa durvīm zem arkādēm, nonāk priekštelpā ar divām nišām. Kreisajā pusē ir velves un istabas saimnieciskiem darbiniekiem un kalpiem."

Tā 1802. gadā  par  Manteifeļiem piederošo pili rakstīja Karls Morgenšterns, Tērbatas universitātes profesors un Tērbatas Universitātes bibliotēkas un mākslas muzeja dibinātājs. Pils 1905. gadā tika nodedzināta, vēlāk tā atjaunota, pēc Latvijas valsts nodibināšanas te iekārtota lauksaimniecības  skola, bet tagad te ir muzejs un tūrisma informācijas centrs.

Kazdangas pils muzeja  vadītāja Ilze Holštroma rāda seno pils plānu, kā te izskatījies  19. un 20. gadsimtu mijā. Un pēcāk ved caur zālēm, kuras tagad piedzīvo restaurācijas darbus un vienā no tām uz balti klāta galda ir izvietoti muzeja dārgumi.

Kā vienu no vērtīgākajiem priekšmetiem krājumā viņa min gliemežvāku, ko muzeja dāvinājusi Dzintra Atava.

Baronam Manteifelam to dāvinājis kāds kuģa kapteinis, pēc atgriešanās no ceļojuma. Savukārt barons divus šādus gliemežvākus uzdāvinājis savai kalponei Madei Skudrei-Alksnei, kad tā pārcēlusies dzīvot uz Liepāju.

Praktiskam latvietim šāds kungu dāvinājums izsauc izbrīnu, ko gan ar tādu  lielu un eksotisku čaulu var iesākt? Būtu kādu svečturi vai trauku servīzi par  labu kalpošanu dāvājuši! Taču, kā var lasīt istabenes mazmazmeitas atmiņās, šis gliemežvāks ir turēts lielā vērtē.

Manteifeļi Kazdangā dzīvojuši 14 paaudzēs, par pēdējo baronu Karlu Vilhelmu stāsta, ka viņš bijis lādzīgāks par citiem un centies nolīdzināt nesaskaņas, ko iepriekšējie Manteifeļi attiecībās ar zemniekiem radījuši. Viņa raksturs mainījies pēc pils nodedzināšanas, jo nav sapratis, kāpēc viņa labos darbus tā atdara.

Teit notiek cīņa starp muižniekiem un zemniekiem. Ja muižnieki uzvarēs tad viņš- Kazdangas barons  turpmāk brauks nevis ar četriem zirgiem, bet četriem kazdandzniekiem,  bet ja zemnieki uzvarēs, tad viņš drīzāk gatavs mirt pats no savas rokas  nekā padoties, un tad lai no Kazdangas  pils atliek tikai drupu kaudze,” tā  drukāts  laikrakstā „Latvietis” 1905. gada 25. novembrī.

Tūlīt pēc tam  pils tiek nodedzināta un barons Mantefeils iegūst, kā raksta mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, „…latviešu nīdēja simbolu, taču viņa liktenis atspoguļoja iekšējo traģēdiju, ko nācās pārdzīvot tiem liberālajiem muižniekiem, kuri bija iedomājušies spēt atrast kopīgu valodu ar latviešiem un domājās darījuši tiem labu.”

Neskatoties uz to Karls Vilhelms fon Manteifels bijis cilvēks ar māksliniecisku dvēseli. Pie viņa savulaik ciemojies arī mākslinieks Vilhelms Purvītis. Bet pats viņš rakstījis dzeju.

"Liela ir Karla Vilhema mīlestība pret Kazdangu, kam viņš ir lielā mērā uzspiedis savas personības zīmogu, tādēļ to vēl vairāk mīlēdams . Kazdanga viņam ir kaut kas vairāk nekā tikai muiža; tā nozīmē viņam principu, programmu. Mīļotais vectēvs viņam visā bija paraugs. Viņš mēģina darboties viņa garā. Tādējādi viņa darbība noritēja sociālā plānā, kamēr lauksaimniecības jautājumos, no kuriem viņš saprata visai maz vai neko, pilnvarotajiem bija brīvas rokas. Tāpat kā vectēvs viņš pēc iespējas pieņem dienestā klusos un kārtīgos ļaudis. Pret intrigantiem, glaimotājiem un „politiķiem” ierēdņu vidū viņš ir nesaudzīgs, bet pret citiem viņš izturas ar daudz lielāku uzmanību, kā tas citādi parasts. Karls ir kļuvis kluss cilvēks, kas maz ilgojas pēc saviesīgas dzīves, labprāt ir viens, dzīvo solīdos apstākļos bez īpašam pretenzijām. Viņš ir citāds nekā pārējie, ko viņa kaimiņi bieži ņem ļaunā, viņš arvien vairāk saņem drosmi neslēpt savu īpatnību, viņš ir kā visi Manteifeli – nelokāmi valdonīgs," tā rakstīts Manteifeļu  dzimtas piezīmes.

Bet skatot  priekšmetus, kas piederējuši Kazdangas muižas baroniem, ir jāpiemin  sudraba medaļas – vienā pusē tai redzams ērgļa siluets, otrā – Kazdangas pils, datums – 10. oktobris, 1904. gads, un maziem burtiem paraksts zem attēla – „W. Purvit”. Pēc Vilhelma Purvīša meta darinātas medaļas barons izgatavojas no sudraba pēc atgriešanās no Krievu – japāņu kara un uzdāvināja visiem Kazdangas vecsaimniekiem.

Pāršķiram jaunu lapu Kazdangas pils vēsturē – laiks, kad te 1930. gadā tiek nodibināta lauksaimniecības vidusskola un par tās direktoru kļūst Fricis Grava.