„Pirmie plosti Gaujā tika laisti ap 1850. gadu. Vēl pēc 1960. gada Rīgas kokzāģētavām, kokmateriālus izmantojošām fabrikām un ostai ik gadus pa Gauju piegādāja vairāk nekā 100 tūkstošus kubikmetru baļķu no Vidzemes mežiem. Pludināšanu pa šo upi pārtrauca 1970. gadā." Tā raksta Māris Mitrevics, atceroties savas plostnieka gaitas Gaujā.

Siguldā viesojamies ekspozīcijā, ko pirms vairāk nekā diviem gadiem izveidoja Māris Mitrevics, lai cilvēki labāk iepazītu plostnieka amatu un darbarīkus. Pats ekspozīcijas saimnieks stāsta par ķekšiem, plenēm, astes plostiem, drigalkām, kā arī atklāj Plostnieku zupas recepti.

Saulē iededzis sirms stalts vīrs ar garu kārti rokā  (kā vēlāk uzzināšu, tas ir ķeksis – plostnieku galvenais darbarīks) sagaida Siguldā, Gaujas malā, kur pirms diviem  gadiem atklāja brīvdabas ekspozīciju par Gaujas plostniekiem. Ekspozīcijas idejas autors un tās saimnieks ir Māris Ansis Mitrevics, ilggadīgs Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un izbijis plostnieks, kurš nolēma šo seno sen izzudušo amatu iedzīvināt minētajā ekspozīcijā.

Sākam ar paša Māra Mitrevica stāstu par viņa plostnieka gaitām, tās viņš aprakstījis grāmatā „Gaujas plostnieka stāsts”, bet  ekspozīcijā tās ir aplūkojamas plostnieka mājā gar sienām izliktās fotogrāfijās.

"Šodien man ir svarīga diena. Es sāku strādāt uz Gaujas – pie plostniekiem. Man nepieciešama nauda, un uz Gaujas tā ir – vajag tikai ar ķeksi bakstīt baļķus un tad  nauda nāks. Mums šodien vakara maiņa, tas nozīmē, ka jāstrādā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Pirmās pāris stundas strādāju ar sajūsmu. Saule spīd spilgti un svilinoši, bet, tā kā pats darbs prasa brīžam līdz ceļiem, brīžam līdz kaklam atrasties ūdenī, tad jūtos lieliski. Vēlāk sāku just nogurumu, bet vakarā jūtos salauzts. Man riebjas baļķi, saule, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik kolosāli skaistie Siguldas skati. Es gribu tikai ēst un pampt. Vakarā pamatīgi saēdos zupu, ko pa diviem rubļiem var nopirkt uz plosta. To uz plosta arī gatavo."