Nenopietnā gaisotnē sākas stāsts par muižu, kurā tika veikti nopietni atjaunošanas darbi, un tagad ikviens Kukšu muižas apmeklētājs var baudīt   dzīvu un elpojošu vēsturi  šajā namā, jo kā saka Kukšu muižas īpašnieks Daniels Jāns: "Lietām ir jādzīvo harmonijā ar cilvēkiem, nevis atsevišķi kā dekoratīvam elementam."

Un muižas viesi drīkst sēdēt 17. gadsimta nogales krievu ampīra stila gulbju krēslos, paņemt čības no 17. gadsimta Dancigas baroka stila skapja, kāpt uz 19. gadsimta Francijā ražotā Obisonas paklāja, kā arī dzert no zviedru kristāla glāzēm un lūkoties uz latviešu gleznotāja Edgara Vintera gleznām. Par šīm lietām un vairākiem interjera stiliem saruna Tukuma novada Jaunsātu pagasta Kukšu muižā.

Šīs vietas  vēsture sākās 1720. gadā, kad tika likti pamati kungu namam. Laika gaitā te mituši vairāki dižciltīgi vācbaltieši, pēdējie saimnieki bija  fon Bētiheri, kuri Kukšu muižā saimniekoja līdz agrārai reformai.  Pagājušā gadsimta 30. gados muiža nonāca  kuļmašīnu būvētāja un mašīnmeistara Hermaņa Strautnieka īpašumā, kurš līdz pat savai nāvei 1967. gadā turpinājis rūpēties par  nama saglabāšanu.  

Padomju gados te atradās kolhoza kantoris, kinozāle, klubs, pasts un bibliotēka. Vēlāk, 90. gados, ēkas vienā daļā iekārtoja dzīvokļus, līdz 90. gadu beigās bijusī lauku muižiņa visai bēdīgā stāvoklī tika izlikta pārdošanā, un tā vācu šefpavārs, senlietu un mākslas priekšmetu kolekcionārs, tolaik viesnīcu „Hotel de Rome” un „Konventa sēta” ģenerāldirektors Daniels Jāns iegādājās šo namu. 

Sešus gadus ilga restaurācija, pēc kuras Kukšu muiža piedāvā ikvienam, lielam vai mazam, sajusties kā pasaku pasaulē, kurā, ejot no telpas uz telpu, mēs iekāpjam vārda tiešā un pārnestā nozīmē pagātnē un redzam, kā atdzīvojas dažādi vēsturiskie stili. Kopā ar Kukšu muižas pārstāvi Ivaru Pēkaini dodamies nelielā ekskursijā pa šo omulīgo  greznību.

Bez bibliotēkas, kurā rodami gan senlaicīgi bibliogrāfiski retumi, gan vesela siena ar pavārgrāmatām, bez vairāk nekā 500 gleznām un viesnīcas numuriņiem, kas tāpat ka viss nams ieturēti dažādos vēsturiskos stilos, Kukšu muižā var sastapt arī saimnieka suņus – divus tumīgus labradorus Maksi un Moricu, kuri lāčo pa antīkajiem paklājiem un arī mēdz gulēt 19.gs. atpūtas krēslos. Tiesa, senais greznums tiek apsegts ar pavisam parastām segām, bet suņiem šāda eklektika nemaz netraucē