Vieta, kur senām lietām tiek iedota otrā dzīve un kur iemūžināta pagājušā gadsimta sākuma greznība – tas Kuldīgas Restaurācijas centrs un Kuldīgas novada muzejs. Kā jauni amata meistari pētī un restaurē senās pilsētas namu durvis un kā savu bagātību, atbilstoši savai gaumei savulaik rādīja Kuldīgas turīgie iedzīvotāji, interesējamies raidījumā Vietu lietas Latvijā.
Senās koka lietas atdzimst Kuldīgas Restaurācijas centrā
Kuldīgas novada pašvaldības restaurācijas nodaļas restaurators konsultants Jānis Mertens taisa vaļā vienu pudeļu vāciņu pēc otra, lai ziņkārīgi deguni varētu saprast, kā smaržo kokamatniecības darbnīcā. Tepat arī ikviens var pataustīt, kādas ir koka skaidas, sūnas, ekovate. Šajā restaurācijas centrā var iepazīt gan tradicionālos būvniecības materiālus, gan senos darbarīkus – ēveles, zāģus un zāģīšus, ar roku darbināmus urbjus, un te arī var vērot, kā notiek pati restaurācija.
Jāņa Mertena kolēģis, restaurators Agris Zingbergs, šobrīd apstrādā otru durvju vērtni un labprāt izskaidro savu darāmo, kā notiek senās lietas atdzimšana, ieliekot tajā jaunu elpu, vienlaikus saglabājot oriģinālo dvēseli.
„Mēs senās ēkas un to detaļas lasām kā grāmatu, šķirstām un saprotam, kas ir nācis klāt, kas oriģināls. Pieejam pie mājas fasādes skatāmies un lasām to,” tā par restauratora darbu bilst Jānis Mertens un izrāda restaurācijas centra telpas namā, kas savulaik bijusi dzīvojamā ēka, tirgotava un iebraucamā sēta. Nams ir dedzis un pagājušā gada novembrī svinējis savu atdzimšanu - ne smalki uzpucēts, bet, piemēram, sienas lepni rāda dažādu laikmetu „krunkas un pēdas”, ko katrs gadu simts vai desmits te ir atstājis.
Te var aplūkot stendu ar attēliem, kur redzamas vairākas atjaunotas durvis pirms un pēc restaurācijas procesa, un tad doties Kuldīgas ielās atrast tās, pavērot un pielikt klāt roku. Ierakstā laikā lietus un vējš atturēja no šādas pastaigas.
Kuldīdznieka istaba 20. gs. sākumā Kuldīgas novada muzejā
Tālāk sendienu pēdas skatām Kuldīgas novada muzejā - vēl vienā ēkā, kas pirms četriem gadiem piedzīvoja atdzimšanu. Muzeja ēka tika celta ap 1900. gadu kā Bangertu pāra vasaras villa. Par pašiem Bangertiem nekādas izsmeļošas informācijas nav, bet nams nes viņu vārdu un otrajā stāvā, izpētot interjera detaļas, ierīkota ekspozīcija par turīga kuldīdznieka dzīvi 20. gs sākumā. Muzeja apmeklētāju centra speciāliste Liene Blūma aizved uz dzīvojamo istabu, kur košākais priekšmets ir cakains kamīns ar dzīru ainu, kas izskatās, kā 15. gadsimta medību pilī.
Paejot garam kamīnam, kur katra garnējuma kārta, kā noprotat, sendienās tika darināta katra savā meldijā, izejam cauri ziemas dārza verandai, kur uz etažerēm kuplo līdakastes, palma, vaska puķe un istabas bērzs, cauri ēdamistabai, kur galdā ar kārdinošām kūkām un cepumiem ir ekspozīcija par pēcpusdienas tējas dzeršanu, līdz nonākam kunga kabinetā. Koka dēļu grīda te izdaiļota ar liliju rakstu un tādi paši ziedi un vapeņi ar lauvām redzami arī uz sienas.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X