Vieta, kur senām lietām tiek iedota otrā dzīve un kur iemūžināta pagājušā gadsimta sākuma greznība – tas Kuldīgas Restaurācijas centrs un Kuldīgas novada muzejs. Kā jauni amata meistari pētī un restaurē senās pilsētas namu durvis un kā savu bagātību, atbilstoši savai gaumei savulaik rādīja Kuldīgas turīgie iedzīvotāji, interesējamies raidījumā Vietu lietas Latvijā.

Senās koka lietas atdzimst Kuldīgas Restaurācijas centrā

Kuldīgas novada pašvaldības restaurācijas nodaļas  restaurators konsultants Jānis Mertens taisa vaļā vienu pudeļu vāciņu pēc otra, lai ziņkārīgi deguni varētu saprast, kā  smaržo kokamatniecības darbnīcā. Tepat arī ikviens var pataustīt, kādas ir koka skaidas, sūnas, ekovate. Šajā restaurācijas centrā var iepazīt gan tradicionālos būvniecības materiālus, gan senos darbarīkus – ēveles, zāģus un zāģīšus, ar roku darbināmus urbjus, un te arī var  vērot, kā notiek pati restaurācija.

Jāņa Mertena kolēģis, restaurators Agris Zingbergs, šobrīd apstrādā  otru durvju vērtni un labprāt izskaidro savu darāmo, kā notiek senās lietas atdzimšana, ieliekot tajā jaunu elpu, vienlaikus saglabājot oriģinālo dvēseli.

 „Mēs senās ēkas un to detaļas lasām kā grāmatu, šķirstām un saprotam, kas ir nācis klāt, kas oriģināls. Pieejam  pie mājas fasādes skatāmies un lasām to,” tā par restauratora darbu bilst Jānis Mertens un izrāda restaurācijas  centra  telpas namā, kas  savulaik bijusi dzīvojamā ēka, tirgotava un iebraucamā sēta. Nams ir dedzis un pagājušā gada novembrī svinējis savu atdzimšanu - ne  smalki uzpucēts, bet, piemēram, sienas lepni rāda dažādu laikmetu „krunkas un  pēdas”, ko katrs gadu simts vai desmits te ir atstājis.

Te var aplūkot stendu ar attēliem, kur redzamas vairākas atjaunotas durvis pirms un pēc restaurācijas procesa, un tad doties  Kuldīgas ielās atrast tās, pavērot un pielikt klāt roku. Ierakstā laikā lietus un vējš atturēja no šādas pastaigas.

Kuldīdznieka istaba 20. gs. sākumā Kuldīgas novada muzejā

Tālāk sendienu pēdas skatām Kuldīgas novada muzejā - vēl vienā ēkā, kas pirms četriem gadiem piedzīvoja atdzimšanu. Muzeja ēka tika celta ap 1900. gadu kā Bangertu pāra vasaras villa. Par  pašiem Bangertiem nekādas izsmeļošas informācijas nav, bet nams nes viņu vārdu  un otrajā stāvā, izpētot interjera  detaļas, ierīkota ekspozīcija par turīga kuldīdznieka dzīvi 20. gs sākumā. Muzeja  apmeklētāju centra speciāliste Liene Blūma aizved uz  dzīvojamo istabu, kur košākais priekšmets ir cakains kamīns ar  dzīru ainu, kas izskatās, kā 15. gadsimta medību pilī.     

Paejot garam kamīnam, kur katra garnējuma kārta, kā noprotat, sendienās tika darināta katra savā meldijā, izejam cauri  ziemas dārza verandai, kur uz etažerēm kuplo līdakastes, palma, vaska puķe un istabas bērzs, cauri ēdamistabai, kur galdā ar kārdinošām kūkām un cepumiem ir ekspozīcija par pēcpusdienas tējas dzeršanu, līdz nonākam kunga  kabinetā. Koka  dēļu grīda te  izdaiļota ar liliju rakstu un tādi paši ziedi un vapeņi ar lauvām redzami arī uz sienas.