Nelūgti, bet vienmēr gaidīti kāzu viesi bija "lodzinieki" - tie ļaudis, kuri svinībās pa logu raudzījās. Par šo tradīciju stāsts Lapmežciema pagasta muzejā, kur arī pētām, kā sien mīlestības mezglu, raugām, kādi izskatās pašdarināti zvejniecības rīki un ko dara ar kartupeļu "airi".

Braucot aiz Ķemeriem Kolkas virzienā, cita aiz citas rindojas sen apdzīvotas  zvejnieku vietas, kurām tādi garšīgā latviešu valodā nosaukumi – Bigauņ, Klapkaln, Čauk, Lapmež, Rag un vēl citi ciemi. Kā vēsta teika, tad Lapmežciems pie sava vārda ticis, jo apkārtnē auguši daudzi brangi lapu koki. Bet nesenākā pagātnē te zvejnieku kolhoza „Selga” darbojies, un tāpēc arī  Lapmežciema muzeja vestibilā gozējas milzīgs kubs, veidots no konservu kārbām.

Tā kā Lapmežciema pagasta muzejā var aplūkot lietas, kas saistītas ar zvejniecības vēsturi un zvejnieku ikdienu, tad divas Anitas – muzeja vadītāja Anita Alberta un muzejā krājuma glabātāja Anita Sproģe – kā pirmo krājuma priekšmetu demonstrē pudeli savienotu ar pusķieģeli. Skaidrojumu šim pirmajā mirklī dīvainajam, bet vispār ļoti praktiskajam meistarojumam sāk Anita Alberta.

Skatot tālāk pašdarinājumus, kas savulaik noderēja zvejniekiem, Anita Sproģe  aizved uz ekspozīcijas zāli, kur iemācos vārdus „knīpa” un „knauķis”, un šim nosaukumam nav nekāda sakara ar maziem puikām un meitenēm, bet gan ar tīkliem.

Vienkārši sakot, tīklu pakaramais – bet daudz košāk, protams, skan „knīpa” un „knauķis”. Vēl viens rīks, kura izveidē redzama attapība un tas, kā materiāla trūkuma laikos tiek lietā likta izdoma, ir pašdarināts zivju tīrāmais

Līdzās zivju tīrāmajam abas Anitas vērš uzmanību uz raupji darinātu koku, kas pēc izmēra atgādina rūķīšu laivas airi. Nē, šim rīkam nav nekādas  saistības ar zivīm.

Raidījuma gaitā vēl pievērsīsimies citiem saimniecībā lietojamiem rīkiem, bet nu pienācis laiks stāstam par „lodziniekiem”. Anita Sproģe rāda pagājušā gadsimta vidū uzņemtu fotogrāfiju, kur redzamas vairākas sievas, kas drūzmējas pagalmā un skatās iekšā pa logu.