Viņi stāvēja uz vienas skatuves 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Kalniņu ģimene - Pauls, viņa sieva Klāra un abu dēls Bruno - pārliecināti sociāldemokrāti, kuri savus uzskatus vēl turpināja paust pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot ārzemēs, un agronoma izglītību ieguvušais Vilis Gulbis, iekšlietu ministrs K. Ulmaņa valdošajā režīmā, kurš 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīja nāvessodu.

Skatot Viļa Gulbja un Kalniņu ģimenes priekšmetus, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Imants Cīrulis stāsta par šīm personībām - viņu pretējiem uzskatiem un dažādiem likteņiem.

„Mūsu muzeja misija ir dokumentēt Latvijas  vēsturi visos tās posmos un visās jomās”, saka  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis, vedot gar plauktu sistēmām, kur akurātās rindās, skapjos un atvilktnes rindojas visdažādākie dokumenti, sākot no 14. gadsimta līdz šim gadam.

No šī krājuma vēsturnieks arī ir atlasījis priekšmetus, kas stāsta par mūsu valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī stāvēja uz vienas skatuves, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet viņu likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Esam muzeju krātuves bibliotēkā un Imants Cīrulis rāda uz galda izkārtotus fotogrāfiju albumus, grāmatas un dokumentus, kas piederējuši  Paulam, Klārai un Bruno Kalniņiem.

Pirmais stāsts. Cara laika disidenti, sociāldemokrāti un sociāldemokrātisko ideju paudēji  gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, dzīvojot  Zviedrijā.

Uz blakus galda Imants Cīrulis ir izvietojis fotogrāfijas un  dokumentus, kas reiz piederējuši Vilim Gulbim.

Otrais stāsts par agronomu, vienu no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem un Kārļa Ulmaņa režīma atbalstītāju. Vērtīgs devums muzejam ir Vilim Gulbim piešķirtie valsts apbalvojumi. Tie atrodas Nacionālā Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas galvenā krājuma glabātājas Laimas Kostricas pārziņā.