Limbažu vēsturē nozīmīga loma bija filca fabrikai, kas 20.gadsimta sākuma gados bija viens no lielākajiem uzņēmumiem Latvijā. Viesojamies vienā no fabrikas ēkām un lūkojam pagātnes liecības par šo uzņēmumu. Vecajā ugunsdzēsēju depo apskatām arī lokomobiles modeli, kas tapis desmit gadu laikā, un Sv. Jāņa baznīcas pulksteņa mehānismu, kas darbinājis laikrādi kopš 17. gadsimta beigām. Pašā baznīcā veram vaļā greznas seifa durvis un izzinām altāra rotājumu vēsturi.

Ugunsdzēsības muzejs Limbažos

Rekonstruējot veco ugunsdzēsēju depo Limbažos, tur tika atklāts gan neliels ugunsdzēsības muzejs, gan arī Limbažu muzeja atklātā krātuve: tur var aplūkot tehniskās ierīces no muzeja krājuma. Un šī muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs iepazīstina ar vecāko šīs krātuves eksemplāru, kā arī ar unikālu roku darbu – lokomobili – un vienu no pirmajiem televizoriem, kas ražots bijušajā PSRS. Aparāts KVN-49 ir izgatavots 20. gadsimta 50.gados – paliela koka kaste ar četrām pogām un 18 centimetrus lielu kineskopu. Lai varētu normāli saskatīt uz ekrāna notiekošo attēla palielināšanai bija jāizmanto speciālas ar ūdeni pildītas lēcas.

Lokomobile un baznīcas pulksteņa mehānisms

Zaļi krāsotiem sāniem, melnu dūmeni, visādiem knibuļiem un detaļām aprīkota, tāda maza un koša lokomobile gozējas vecajā Limbažu ugunsdzēsēju depo,

bet līdzās tai dzelzī kalta, aprūsējusi uzparikte ar zobratiem, kas ir pats senākais eksponāts. Tās gada skaitlis vēl nav noteikts, bet tā kā luterāņu dievnama fasādē iemūžināts tā celšanas gads – 1680, tad arī baznīcas pulksteņa mehānisms ir cienījamā vecumā.

Baznīca ir vairakkārt cietusi ugunsgrēkos un ir pieņēmums, ka kādā no uguns nelaimēm pulksteņa konstrukcija ir vai nu sabrukusi vai nocelta un mehānisms tādā veidā iekonservējies baznīcas bēniņos.

Mehānisms gaida savu kārtu izpētei un restaurācijai, bet nu dodamies pāri ielai aplūkot pašu dievnamu - to savulaik cēla pēc ievērojamā arhitekta Ruperta Bindešū projekta, tā paša, kura vadībā tapa Sv. Pētera baznīca. Un Rīgas rāte deva līdzekļus šai celtnei Limbažos.

Rokoko stila seifa durvis baznīcā

Limbažu evaņģēliski luteriskās baznīcas projektu vadītāja Ingrīda Briede vedina iekšā namā un vērš uzmanību uz altāra greznojumu – zeltītu staru ieskautu Dieva aci un ebreju valodā rakstītiem burtiem virs tās.

Ingrīda Briede ved tālāk uz sakristeju, kur šobrīd notiek remontdarbi. Te ievērības cienīgas ir rokoko stila seifa durvis, pareizāk sakot, ārējās koka durvju vērtnes, aiz kurām redzamas metāla kaltas seifa durvis, kas darinātas1780.gadā.

Filca fabrika – vienīgais rūpniecības uzņēmums pilsētas vēsturē

Pēc baznīcas greznumiem ceļojumu turpinām uz Limbažu sendienu industriālo vidi, uz bijušo pilsētas filca fabriku, par kuru vēstīts, ka tas ir vienīgais lielais rūpniecības uzņēmums pilsētā visā Limbažu vēsturē.

Fabrika darbu uzsāka 19.gs. otrajā pusē, kad Ziemeļvidzemē sākās straujš tekstilrūpniecības uzplaukums. 20.gs. sākuma gados "Limbažu filcs" bija viens no lielākajiem uzņēmumiem Latvijā ar 500 darbiniekiem. Mazpilsētas dzīve noritēja saskaņā ar fabrikas svilpes signālu, kas darbojās vēl padomju laikos. Fabrikā ražoja kungu un dāmu cepures, filcu, filca zābakus. Vēlāk padomju gados cepuru ražošana tika pārtraukta, ražoja tikai velteņus, līdz pusmiljonam gadā. Filca velteņu stāsts Limbažos beidzās 1992.gadā, kad, nesaņemot samaksu par pasūtījumu, fabrika darbu pārtrauca.

Vairāk par fabrikas vēsturi un tagad skatāmiem eksponātiem vienā no senajām ēkām, stāsta biedrības „Limbažu filcs” valdes priekšsēdētāja Lāsma Jonele