„Jānīts sēde kalniņā
Zāļu nasta mugurā
Kāp, Jānīti lejiņā
Došu siera gabaliņ' "

Tā skan vecākā, 1777. gadā, pierakstītā līgo dziesma. Svētku noskaņās viesojamies Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) krātuvēs, kur lapojam dažādu gadu Jāņu dziesmu izdevumus, kā arī aplūkojam plakātus, ko drukāja pagājušā gadsimta 40.–50. gados atbilstoši padomju iekārtas valdošajai ideoloģijai.

„Kopumā ir apzinātas 1200 līgotņu melodijas un 28 tūkstoši latvju dainu par vasaras saulgriežu svētkiem,” teic LNB Mūzikas krājuma galvenā bibliogrāfe Liena Teterovska, atsaucoties uz nelielu kabatas formāta izdevumu, ko 2005. gadā laida klajā laikraksts „Diena”. Tā nosaukums – „Jāņu nakts  dziesmas.” Šis izdevums rindojas bibliotēkā mūzikas lasītavā pie Jāņu tematiskās ekspozīcijas, kur šiem svētkiem par godu ir izlikti dažādu gadu izdevumi ar un par Jāņu svinēšanas dziesmām un tradīcijām.

Poļu tautības etnogrāfe un folkloras vācēja Stefānija Uļanovska 19. gs. nogalē dzīvoja Viļānu muižā. Viņa Viļānu apkaimē ir savākusi un apkopojusi tautasdziesmas, pasakas, ticējumus un ierašas. Kā lasāms tīmekļa vietnē, Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, iespējams, viņa dzimusi Marienhauzenas (Viļakas) draudzē 1839. gadā Edmunda un Jozefas Bolevsku ģimenē. Maz zināms par viņas bērnību un jaunību, bet dzīves laikā Uļanovska kļuva par aizrautīgu etnogrāfi un visaptverošu publikāciju autori. Viņas darbs par  latviešu-latgaliešu dzīvi Poļu Livonijā, kur viņa apkopoja informāciju par apģērbiem, valodu, ēšanas paradumiem, ticību, rituāliem un burvestībām, tika iespiests Krakovas zinātņu akadēmijas izdevumā „Ziņu krājumā par novada antropoloģiju’’.

*

Kas tu laukiem pāri gāja

Kalnus lejas tricināja?

Tur dzied dziesmas skaņi, brīvi

Pašdarbības kolektīvi

Šāda stila  jaunas līgodziesmas pagājušā gadsimta 40. gadu beigās tapināja latviešu dzejnieki Aleksandrs Čaks, Mirdza Ķempe, Laimonis Vāczemnieks, Jūlijs Vanags, Monta Kroma un vēl daudzi citi spalvas meistari. Tagad grūti izsvērt, kurš ar smīnu, kurš ar entuziasmu, kurš – piespiedu kārtā.

Kā zināms, padomju varas laikos Jāņi sākotnēji tika svinēti, tad aizliegti, tad atkal atļauti.

Tāpēc nākamais ieraksts top LNB Mākslas krājumā, kur šī krājuma eksperts Toms Herings ir izvēlējies apskatei Jāņu plakātus darinātus minētajā laika posmā.

Paiet daži gadi, un atkal Jāņi tiek proponēti kā nevēlami  svētki. Par to varam pārliecināties, uzšķirot 1961. gada 24. marta galveno tā laika komunistiskās propagandas laikrakstu „Cīņa”, kur pirmajā lapā rakstītas šādas rindas:

„Partija māca mūs rūpīgi vērtēt pagātnes mantojumu, izmantot visu to, kas ir progresīvs un veicina mūsu augšupeju. Tas, kas neatbilst šim prasībām, nav mums vajadzīgs, tas jāatmet.

Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.

Darbaļaužu audzināšanai ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ko svinēt un nesvinēt, ir katra pilsoņa personiskā darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinumu un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jauna laika svētki un svinības.”

Ja cilvēks nav piedzīvojis šo laikmetu, tad minētas rindas izklausās vairāk pēc starpkaru Latvijas rīmju lielmeistara Jāņa Dreslera pantiņiem par Jefiņu, Sprukstiņu un Slīmestu. Pieņemam, ka daudzi dzejnieki, kuri bija spiesti rīmēt šīs kolhoznieku dainas, šos pantus tā arī rīmēja, iesmaidot par uzspiesto  padomju ideoloģiju.

Turpinot lūkot piemērus, ka Jāņi tika aizliegti, Toms Herings noliek priekšā pavārgrāmatu. Jā! Pat šādā izdevumā tika ieviestas korekcijas!

Bibliotēkas mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga pēc šī ieraksta arī atsūta saiti ar Imanta Ziedoņa publikāciju par tradīciju kopšanu un modināšanu 1994. gada augustā tajā pašā laikrakstā, tikai nu jau ar citu nosaukumu un citu vēstījumu.

Ziedonis toreiz rakstīja: "Jāņi jau ir viss kopā, tā nav atsevišķa lieta – ne siers, ne alus, ne ozollapu zari vien aiz mašīnu mirdzošajiem buferiem, –

Jāņi ir pļavas, griezes dziesma, lauku smaržas, simpātijas, patikšana, kaitēšanās, atraisītība, brīvība. Dieva dota lieluma sajūta, bet galu galā dzimtas būšana, gribēšana būt Latvijā.

Prasība pēc Latvijas – teiksmaini zilā krāsā, oranži sarkanā ugunī. Kad tev ļauts ir sareibt vasaras kūleņa naktī. Tikai atceries, ka tā ir liela lieta, liels vakars, lielas radības priecāšanās. Tu esi viens no lielajiem. Tā tev jābrauc tieši Jāņos iekšā.”