Antona Šmulāna māla velniņu stāsts, dzejnieka Joņa Silkāna dzejoļu krājums brāļu mājas bēniņos, Vulfa Franka fiksētie kadri no lielā ugunsgrēka 1938. gadā, kādi bija Ludzas igauņi un kā skan to mantojums – to visu uzzinām Ludzas Novadpētniecības muzejā.

„Šīs vējdzirnavas ir celtas 1891. gadā. Tā kā to īpašnieka senči ieceļojuši Ludzas rajonā no Igaunijas, iespējams, šo mazo vējdzirnavu variants uz Barisu sādžu aizgūts no igauņiem, jo Igaunijas salās un ziemeļrietumu daļā bija daudz šādu izmērā mazu vējdzirnavu,” – teikts Ludzas muzeja interneta vietnē. Ludzas igauņu kultūru gan iepazīsim nedaudz vēlāk, kad Ludzas novadpētniecības muzeja krājuma glabātāja Ieva Bite aizvedīs uz lučiem (tā dēvē šeit dzīvojošos igauņus) veltīto ekspozīciju. Vispirms uzklausām stāstus par dzejnieka Joņa Silkāna dzejoļu krājumu.

Vietnē literatura.lv lasām, ka pēc izglītības Joņs Silkāns bijis pedagogs, strādājis par skolotāju dažādās Ludzas apriņķa skolās. 1922. gadā sācis presē publicēt dzejoļus, fabulas un publicistiskus rakstus par izglītības jautājumiem. Otrā Pasaules kara laikā devies trimdā un līdz mūža beigām dzīvojis Kanādā. Trimdas periodikā publicētajos rakstos Silkāns kategoriski vērsies pret latgaliešu valodas noliedzējiem un ierobežotājiem.

„…2000 Ludzas iedzīvotāju palikuši bez pajumtes. Milzīga ugunsgrēkā nopostīta trešdaļa pilsētas  Zaudējumi ir ārkārtīgi lieli, turpmāk Ludzas pilsēta būs jābūvē no jauna…” – tā 1938. gada vasarā rakstīja presē par ugunsgrēku, kas pilsētā izcēlās 11. jūnija vakarā.

Muzeja krājumā glabājas gan raksti no tā laika avīzēm, gan Ludzas fotogrāfa Vulfa Franka uzņemtie kadri

Kā toreiz rakstīja „Jaunākas ziņas”: „Braucot no Rēzeknes, jau 15 kilometru no Ludzas var redzēt biezus dūmu mākoņus pāri pilsētai.

Pa ielu nāk pretī cilvēki saraudātām sejām. Vienības laukumā atklājas neaprakstāmi un satricinoši skati, kādus varēja redzēt tikai lielā pasaules kara laikā.”

Bez ievērojamā kinorežisora Herca Franka tēva Vulfa Franka, toreiz Ludzas fotogrāfa, uzņemtajām fotogrāfijām atmiņas par  Ludzas ugunsgrēku iedzīvotāji tolaik saglabāja, krājot laikrakstu izgriezumus. Tā arī muzeja krājumā ir nonākusi viena mape, uz pabalējušā zilā vāka uzlīmēti Latvijas un Polijas karogi un iekšā sarindotas avīžu lapas, kur vēstīts par minēto uguns nelaimi.

Noslēdzot atskatu uz to, kā 1938. gada vasarā tika atspoguļots Ludzas pilsētas ugunsgrēks, vēl viens vienīgs citāts, kas, lasot par briesmīgo postažu, liek pasmaidīt: „Kāds pilsonis paspējis izglābt tikai bikses, bet vēlāk izrādījies, ka tās pat nav viņa, bet svešas.”

Skatot tālāk Ludzas novadpētniecības muzeja krātuves plauktus, sastopam velniņus – vairākos plauktos sarindotas māla figūriņas, kas ir Ludzas apriņķī dzimušā  keramiķa Antona Šmulāna darinājumi.

Mālu meistars savā 45 gadus ilgajā mūžā uztapināja ap 5000 keramikas velnu un neviens no tiem nav atkārtojies. Ludzas muzeja krājuma plauktos ir vairāki simti šo darinājumu.

„Šmulāna velniņi ir rada tai ragaiņu pasaulei, kas dzīvo tautas pasakās un teiksmās. Labsirdīgo lutausi, lētticīgo vientiesi, lācīgo neveikli var izjokot pat acīgs ganu zēns. Taču ir arī citi velni – niknāki, bezkaunīgāki, ar lielākiem un asākiem ragiem,” tā savulaik par  keramikas meistara darinājumiem rakstījis mākslas zinātnieks un Latgales keramikas pētnieks Jānis Pujāts.

Šmulāna ragaiņi bija populāri un meistara  darbības laikā tika filmēti, dāvināti kultūras aprindu ļaudīm, tirgoti mākslas salonos, un sen jau meistara nav šai saulē, bet  māla figūras ir ieņēmušas stabilu vietu, tā teikt, Latgales keramikas kultūras kanonā.

Dziesma ir par Jānu, kas gribēja iet pie večiņas, bet iekrita māla bedrē. Smējās par viņu gan putni, gan vecā večiņa: "Ak, tu, vecais Jāns!"

– tā Ciblas folkloras kopas „Ilža” dalībnieki ir iedziedājusi un iztulkojuši šo Ludzas igauņu dziesmu.

Ludzas igauņu jeb lucu izcelsme nav precīzi zināma.

Uzskata, ka igauņu zemnieki uz Ludzas novadu pārcēlušies vai nu 17. vai 18. gadsimta sākumā un kļuvuši par katoļiem. Laika gaitā viņi pamazām pārlatviskojās vai pārkrievojās.

Mūsdienās liecības par šiem igauņiem saglabājušās vienīgi vietvārdos un pagastos pierakstītajās pasakās un teikās. Muzejā šai etniskajai kopienai ir veltīta ekspozīcija, kur apmeklētāji iepazīt lucu valodu, vēsturi un kultūru.

Muzejā  ir arī iespēja paklausīties vienu senāku ierakstu, kas tapis 1938. gadā, kad igauņu valodnieki ierakstīja Tjapšu ciema iedzīvotāju Meikulu Jarošenko. Meikuls runā tautasdziesmu „Kurp,tu iesi, ubag?”, un, kā lasāms ekspozīcijā rodamajā informācijā, tad šis Meikuls bija pēdējā Ludzas igauņu valodas runātāja vecvectēvs.