Fotomirkļi no Meņģeles kolhoza laikiem, smalki rokdarbi, Sudrabu Edžus un gigantisks dūrainis. Ogres novada Meņģeles pagastā bijušā bērnudārza telpās var aplūkot rakstnieka Sudrabu Edžus izdotos darbus, fragmentus no viņa rakstītajām vēstulēm. Turpat arī ir apbrīnas vērts milzu dūrainis - meņģeliešu dāvana Latvijas simtgadei, bet pagasta vēsturi var izpētīt smalki darinātos izšuvumos un fotogrāfijas no pagājuša gadsimta 70 -80. gadiem.

Vēsture smalkos izšuvumos

Segas, galdauti, dvieļi, priekšauti – izšūti, tamborēti, filigrāni izcakoti, rūķi un tautumeitas, ziedu virtenes un citi raksti – to visu vienkopus var aplūkot un apbrīnot šajā Meņģeles pagasta vēstures un kultūras krātuvē. Rokdarbi ir viena no ekspozīcijas daļām šeit un ar to arī sākam iepazīt te redzamo un uzzināt ko vairāk par Meņģeles vēsturi. Stāsta krātuves vadītāja Ingrīda Ķezbere.

Skaisti apsedlotā zirgā sēd meitene, kas atgādina kādu meža nimfu no sengrieķu mitoloģijas, jāj gar bērziem un ceļmalā ziedošām puķēm - tāda glezna, darināta ar diegu un adatu, savulaik priecējusi daiļamatnieku bērnībā un tagad skatāma te – krātuvē. Bet Anniņa, ko pieminēja krātuves vadītāja, ir Anna Pētersone, kura savulaik šeit, Meņģeles bijušajā bērnudārzā, sāka vākt kopā pagasta liecības un priekšmetus. Bet rokdarbu ekspozīcijā ir vēl ko redzēt, līdzās gumijas botēm uz papēža un kņopītēm, kādas nēsāja dāmas lietainā laikā pagājuša gadsimta 50, gados, uz pakaramā greznojas raupja zīda kleita.

Simtgades dūrainis

Līdzās rokdarbiem un baltajai iesvētību kleitai ir redzams tautastērps – sarkanmelni rūtots sarafāns, kādu parasti saista ar kaimiņu novadu, ar Lielvārdi, bet Ingrīda Ķezbere aicina aplūkot to rūpīgāk, rūtojuma izmērs un krāsu attiecības nedaudz atšķiras no Lielvārdes tērpa. Meņģeles tautastērpam ir arī sava josta, kas arī ir līdzīga labi zināmajai Lielvārdes jostai, un arī savs cimdu raksts ir Meņģelē, bet šeit lielākais eksponāts tika tapināts uz Latvijas valsts simtgadi – milzīgs dūrainis – teju divu metru augstumā, kas salikts kopā no vairākiem meņģeliešu adītiem cimdiem.

Sudrabu Edžus dzimtā puse

Gan košās, gan pieklusinātas krāsās tradicionāliem latvju rakstiem rotāti vairāk nekā simts dūraiņi veido šo milzu cimdu Sudrabu Edžus piemiņas ekspozīcijā - rakstnieks, īstajā vārdā Eduards Morics Zilbers, te ir dzimis. Viņa tēvs Fricis Zilbers savulaik bijis Meņģeles baznīcas ērģelnieks, kā arī skolotājs Krievskolā. Meņģeles centrā uzstādīts piemineklis Sudrabu Edžum, pie rakstnieka dzimtajām mājām ir sastādīta Dullā Daukas birzs. Savukārt šajā ekspozīcijā var palasīt vēstules un dokumentus, kas liecina par Sudrabu Edžus darbiem un uzskatiem un arī aplūkot viņa populārākā darba „Dullais Dauka” izdevumus dažādos laikos.

Te var atrast arī fragmentu no dzejoļa, kurā Sudrabu Edžus slavina Oktobra revolūciju un internacionāli, bet skaudrā patiesība bijā tāda, ka, neraugoties uz rakstnieka kreisajiem uzskatiem, Sudrabu Edžus bija to Krievija dzīvojošo latviešu sarakstā, kurus iznīcināja 1937.- 1938. gadā Staļina veiktajā genocīdā, tā sauktajā ”Latviešu operācijā”.

Rakstnieks jau tolaik bija smagi slims, Andrejs Upītis kurš 1940. gada nogalē apciemoja Sudrabu Edžu Maskavā, un redzot, cik trūcīgos un nožēlojamos apstākļos savārgušais rakstnieks dzīvo, gribēja viņu vest uz Rīgu, taču Maskavas varas iestādes to neatļāva.

Kolhoza laiku Meņgelē

Traktorists pie sava spēkrata, zemkopis ar zirgu - tie kolhoza laiki Meņģelē, un šo fotogrāfiju vidu arī ir redzams šūpulītis, ko raidījuma sākumā pieminēja Ingrīda Ķezbere. Senais šūpulis, kas tagad skatāms ekspozīcijā, tika iemūžināts pirms gadiem 40 arī kāda kolhoza laiku fotogrāfijā.

Protams, par kolhoza laikiem varam diskutēt kā visai kroplīgu saimniekošanas formu, tomēr cauri padomju laika kārtībai ir jānovērtē cilvēki un būtiskākais jau ir šo cilvēku atstātie nospiedumi gan novada gan visas vēsturē.