Kā izskatās ugunsdzēsēju gumijas zābaki, stāsti par izglābtiem kaķiem un ugunsdzēsēju aizsargtērpu evolūcija - to baudīsim gan nopietnā, gan humora pilnā stāstījumā Jelgavas ugunsdzēsības muzejā.

“Gumijnieku bobis” izkāris sarkanu zoles mēli sagaida apmeklētājus pie ugunsdzēsības muzeja durvīm Jelgavā. Te saimnieko bijušais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes komandieris Aldis Feldmanis.

Pirms desmit gadiem aizgājis izdienas pensijā un kopā ar kolēģiem izdomājis, ka vajag atstāt liecības par Jelgavas ugunsdzēsības vēsturi. Līdzās ugunsdzēsēju dienesta ēkām ar senu koši sarkanu Ford automobili, ar aizsargķiveru, kaujas tērpu, lukturu kolekciju pats galvenais te ir Alda Feldmaņa stāsti – viegli par smago šīs profesijas ikdienu.

Organizēta Jelgavas ugunsdzēsības vēsture sākas ar 1865. gadu, kad enerģisks vīrs vārdā Eduards Prāls ierosina dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Pieminot biedrības 60 gadu darbību, laikraksts „Ugunsdzēsējs” 1925. gadā raksta: “Eduards Prāls - līdzšinējās ugunsdzēsības iekārtas vadītājs un virsbrantmeistars, bīdīja uzsākto lietu enerģiski tālāk, uzcēla īsā laikā koka torni priekš kāpšanas un glābšanas paņēmienu apmācībām, pasūtīja Meca fabrikā, Heidelbergā, jaunu šļirci, dažādus ugunsdzēsības rīkus un piederumus un pulcināja jaunos biedrus uz techniskām apmācībām.”

Ne tikai ugunsdzēsēju darba atmiņas lūkojama šajā muzejā: pie sienām vīd plakāti no pagājušā gadsimta 30. gadiem, kas vēsta par zaļumballēm, kurās spēlēs brīvprātīgo ugunsdzēsēju orķestri un līdzās plakātiem sarindoti dažāda kalibra pūšamie instrumenti