Starpkaru kosmētikas veikala produkcija – neatvērtas pūdera kārbas, ziepes un smaržu pudelītes kas reiz piederējušas Zelmai Ovsjaņņikovai, smalkai Rīgas dāmai, kura atpūtās Ogrē. Pašdarinātas kamaniņas un ķivere no 20. gadsimta 80. gadiem, kad ziemas sporta entuziasti pulcējās Ķentes kalnā, un porcelāna servīze, kas nolemta atkritumiem, tomēr nonāca muzejā – tie ir stāsti Ogres Vēstures un mākslas muzeja krātuvē. Vēl arī Vilhelma Purvīša gleznas un kapu zvana stāsts.

Pirmais stāsts par Berkavas kapu zvanu, kas savulaik liets Ikšķiles Kaparāmurā jeb vara kaltuvē. Ogres muzeja darbinieki – galvenais speciālists vēstures jautājumos Arno Smiltnieks un muzejpedagoģe Jana Iesalniece-Pikše – uz galda uzceļ metāla zvanu, dekorētu ar vīnogu lapu rotājumiem un atklāj, ka līdz šodienai saglabājušies tik divi Kaparāmurā lieti zvani.

Turpinot iet pa pēdām vairs neesošiem uzņēmumiem, jāmin bijusī Rīgas porcelāna rūpnīca. Pirms nedēļas izskanēja raidījums par Porcelāna muzeja vērtībām un cita starpā tika minēts ilglaicīgas fabrikas vadošās mākslinieces, jeb kā viņu dēvē muzejnieki, Latvijas porcelāna dizaina zvaigznes, Zinas Ulstes vārds. Šo vārdu min arī Ogres muzeja vēsturniece Santa Šustere, rādot  trauslus un elegantus traukus, dekorētus ar maigiem pelēkā un rozā toņiem gleznotiem ziediem – šis porcelāna mākslas darbs uziets pie daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnēm.

Servīzes formu ir veidojusi jau pieminētā ilggadīgā Rīgas Porcelāna rūpnīcas dizainere Zina Ulste, un, kā  piemetina Santa Šustere, tad šī servīze ar dažādu dekoru variācijām ir bijusi viena no rūpnīcas populārākajām un  visilgāk ražotajām servīzes formām.

Nākamais krātuves dārgums ir saistīts ar trim izcilām personībām – tēvu un dēlu arhitektiem Maksi un Vladimiru Šervinskiem un gleznotāju Vilhelmu Purvīti. Par to stāsta muzejpedagoģe Jana Iesalniece-Pikše.

Maksis Šerviniskis ir viens no jūgendstila aizsācējiem Rīgā, Rīgas Amatnieku biedrības Amatniecības skolas ilggadējais direktors un Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes projekta autors. Savukārt viņa dēls Vladimirs Šervinskis vadīja visus Latvijas pareizticīgo baznīcu būvdarbus, pēc viņa projektiem uzcēla vairāk nekā 25 pareizticīgo dievnamus. Un pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Vladimiram Šervinskim bija liela loma Ogres apbūvē un kādreizējā pilsētas tēla veidošanā. Viņš ir projektējis daudzas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas un, tai skaitā arī Ogres kūrmāju un pats šeit pavadījis daudzas vasaras.

Nav zināms vai skaistums izglābs pasauli, bet skaistas lietas savulaik no  nabadzības ir izglābušas Zelmu  Sermuss, kurai savulaik piederējis   kosmētikas veikals un vēlāk vecumā, kad pensija Zelmai nav pienākusies, viņa pārdevusi gan saglabāto veikala produkciju, gan savas mantas - smalkus apavus un apģērbus. Arī Ogres muzejs ir ticis pie Zelmas kundzes mantojuma.

Veros uz sarkanu zīda rītakleitu, ar krokotu plecu daļu, melnu apkakli un nošūtu apakšmalu, un klausos Janas Iesalnieces-Pikšes stāstu par smalko dāmu, parfimērijas veikala īpašnieci, kurai viņas kristīts vārds šķitis par vienkāršu, tāpēc Zelma sevi dēvējusi par Melitu. Melita skaisti dzīvojusi, līdz pienācis Otrais pasaules karš un vēlāk padomju okupācija šo daiļo vidi papostījusi.

Muzeja speciāliste stāsta, ka Melitas istabas padomju laiku pieticīgajos apstākļos izskatījušās kā no citas pasaules – milzīgi spoguļi, apaļi galdiņi, gleznas, kristāli, greznas lustras, paklāji. Vienmēr un visur Melita ģērbās kā dāma no 30. gadiem – kostīmos, mēteļos, platmalēs, kas tajā laikā, kad pilnīgi visi ziemās staigāja adītās cepurēs un lakatos, izskatījās pavisam savādi. Melita vienmēr līdz pat nāvei krāsoja tumšus matus, nēsāja auskarus, rokassprādzes un citas rotaslietas. Melita mēdza braukt ciemos pie pusbrāļa Oskara uz Jaunogri. Parasti gulēja līdz pusdienlaikam, pēc tam rītakleitā gulšņāja dārzā. Viņa bieži sastrīdējās ar citiem, jo par visu viņai bija savs viedoklis.

Ja vieni padomju gados savu ikdienu mēģināja izkrāsot ar aizgājušo laiku  greznumlietām, citi to rotāja ar sportiskām aktivitātēm, piemēram, liekot lietā amata prasmes, apķērību un trūcīgo materiālu apjomu, lai uzmeistarotu  kamaniņu braukšanas inventāru.