Vīrusa pandēmijas diktētās kārtības dēļ aizsākam jaunu formātu šajā raidījumā Vietu lietas Latvijā. Tā kā muzeji ir slēgti un visi mani ierakstu krājumi no tiem laikiem, kad kultūrvēstures objektu krātuves bija atvērtas, ir izskanējuši, tagad lūkojam, ko muzeji piedāvā virtuālajās izstādēs un klausāmies stāstus par lietām, kas ir apskatāmas internetā vai gaida ekspozīciju zālēs to laiku, kad muzeju durvis būs atkal atvērtas publikai.

Šajā raidījumā iepazīstam necilu priekšmetu Ventspils muzejā, kas liecina par ļoti senām cilvēku pēdām Latvijas teritorijā, Liepājas muzejā uzklausām stāstu par ādas biksēm un ugunsdzēsēju torņa zvanu, bet par Saldus pilsētas seno vārdu atklāj Saldus vēstures un mākslas muzeja speciāliste.

Šobrīd vairāki muzeji piedāvā tajos ieskatīties ar datora, planšetes vai viedtālruņa starpniecību, kā arī to interneta mājaslapās var izlasīt stāstus par kādu muzeja eksponātu. Taisnības labad jābilst, ka lietu stāsti jau tika publicēti arī krietnu laiku un tāpēc arī raidījumā Vietu lietas Latvijā lietu stāsti par priekšmetiem un notikumiem, kas ir iekrāsojuši un veidojuši mūsu pagātni

Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Armands Vijups runā par priekšmetu, kas ir izlikts Ventspilī Livonijas ordeņa pilī - iedomājieties pārdesmit centimetrus garu brūnganu puļķīti, kam viens gals ir paplatināts. Kaut kas līdzīgs palielam zupas kaulam, bet šis priekšmets, ko tik nicīgi jums aprakstīju, ir unikāls ar to, ka iezīmējis jaunas robežas ļoti senā cilvēces vēsturē Latvijas teritorijā. Tas ir Lingbi tipa cirvis, darināts no ziemeļbriežu raga un te mēs runājam par tiem laikiem, kad Latvijas teritorijā auga nīkulīgi kociņi, augsni sedza sūnas un ķērpji un te ganījās minētie dzīvnieki. Par šo neparasto cirvi stāsta Armands Vijups.

Turpinot skatīt, kā cilvēks savām vajadzībām ir izmantojis ragulopus, nonākam Liepājas muzejā, kur, ņemot vērā kovidlaika aizliegumus, interesentiem, jo īpaši skolasbērniem tiek piedāvāta iespēja interneta tiešsaistē apmeklēt muzeja ekspozīcijas un virtuāli aplūkot te izliktos eksponātus. Kā teic galvenā muzeja pedagoģe Anna Paula Gruzdiņa, skolēnu interese ir liela, un tieši tāpēc, ka uz muzeju nav jāmēro garš ceļš, bet te var paviesoties neizejot no savs istabas. Virtuāli muzejā ir ienākuši krietni daudz skolēni, gan no tuvākām, gan tālākām Latvijas vietām. Nu ko, es arī iejūtos virtuāla apmeklētāja ādā – ar zoom platformas starpniecību pieslēdzos Annas tālruņa ekrānam un ļauju, lai viņa ved pie eksponāta, kas allaž ir ieinteresējis visu vecumu publiku. Tās ir biezas aitādas bikses, kuras valkājamas ar aitas vilnu uz iekšpusi.

Šis kažokbikses Toms Skranda ir valkājis ziemā meža darbos vai sēžot kamanās, kad vedis ienu pār ezera ledu.

Tālāk virtuāli dodamies pie eksponāta, kas stāsta Liepājas industriālo vēsturi un ugunsdzēsības vēsturi – tas ir pamatīgs metāla zvans, kuru rotā uzraksts “Harmsen 1873”. Runa ir par pirmo metalurģisko fabriku pilsētā, ko 19. gadsimta otrajā pusē te aizsāka Eberhards Harmsens, uzbūvējot čuguna liešanas rūpnīcu, kurā tika izgatavots minētais zvans

Ceļojot virtuāli tālāk, nonākam Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā. Un tā jau būtu pamatīga ģeķība no manas puses, ja tagad apgalvotu, ka šajā muzejā visu ekspozīciju var izstaigāt nepieceļoties no krēsla – klikšķini tik datora peli un ej no vienas telpas otrā, pietuvini objektus, izlasi, ka, lūk, tur tās cienīgās sejas pagājušā gadsimta sākuma melnbaltajā fotogrāfijā ir aptieķnieka Kapellera ģimene un Kapelleri vairākas paaudzēs bijuši Saldus miesta vecākie. Vai ar pāris peles klikšķiem pārlekt uz jaunākiem laikiem un apskatīt plastikāta maisiņu ar uzrakstu „Saldus saule” un izlasīt, ka tos ražoja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās kā rokfestivāla „Saldus saule” suvenīrus. Protams, šāds virtuāls ceļojums šībrīža situācijā ir labs risinājums, taču šajos raidījumos bez gida nu nekādi neiztikt un informāciju par Saldus pilsētas vārda maiņām šajā virtuālajā ceļvedī nevar atrast, tāpēc par to, kā Saldus pārtapa par Frauenburgu un pēc tam atkal par Saldu, stāsta muzeja vecākā speciāliste vēstures jautājumos Ilze Haruna.