Divi dārgumi Pāvilostas novadpētniecības muzejā - pilsētas fotogrāfa neparastā dzīve un darbība un izsūtījumā tapuši dzejoļi. Sakas pagasta zemnieka Mārtiņa Vinklera dzejoļi tapa izsūtījuma laikā Urālu pusē. Savdabīgās dzejas rindas lasām, šķirstot Mārtiņa Vinklera dzejoļu krājumu. Otrs stāsts savukārt par rosīgu vīru Žani Kūdriņu, viņa dzīves ceļiem no Brazīlijas uz Pāvilostu un viņa devumu pilsētas attīstībā.

Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova rāda uz  foto, kur redzams jauns vīrietis platu pieri, stingru apņēmīgu zodu, tauriņu ap kaklu. Foto tapis pagājušā gadsimta 20. Gados, un tas ir Žaņa Kūdriņa portrets. Fotogrāfijas ar viņu pašu ir maz, toties muzejā ir ļoti daudz fotoattēlu, kur iemūžināti Pāvilostas skati un tās iedzīvotāji. Bet neba ar fotogrāfijām vien šis vīrs iegājis Pāvilostas vēsturē. Viņš šeit aktīvi darbojās gan kultūras, gan sabiedriskajā dzīvē. Bet iesākums stāstam par Žani Kūdriņu meklējams Novgorodas guberņā, kur 19. gadsimta otrajā pusē Žaņa vecāki, atsaucoties Krišjāņa Valdemāra aicinājumam apgūt latviešiem lētas zemes Krievijā, bija devušies.

Vēlāk dzīves ceļi Kūdriņu ģimeni aizveduši uz Brazīliju. Par dzīvi tur liecina pāris Žaņā Kūdriņa uzņemtas fotogrāfijas, vienā no tādām ir iemūžināts skats no kādām brazīliešu svinībām, kur fotogrāfam lepni pozē tumsnēji vīri visiem, kuplas ūsas, lakati ap kaklu un platmalēs, sievas garām tumšām bizēm un priekšplānā latviešu mūziķu sekstets – uzvalkos tērpti muzikanti.

1924. gadā Žanis Kūdriņu ar māti un māsām ierodas Latvijā un apmetas uz dzīvi Pāvilostā, kur par sievu apņem vietējo meiteni. Neraugoties uz Žaņa Kūdriņa vēlmi padarīt Pāvilostas dzīvi krāsaināku un labāku, ne visi vietējie to pieņem. Kā stāsta muzeja vadītāja Irina Kurčanova, pāvilostnieki vēl šobaltdien kūtri pieņem jauninājumus. Ir īpaši, ja pārmaiņas grib veikt ienācējs.

Žanis Kūdriņš turpina aktīvi fotografēt vietējos ļaudis, pēc Otrā pasaules kara  strādā gan kokzāģētavā, gan par grāmatvedi zvejnieku artelī, diriģē paša organizēto kori, iekārto bibliotēku, līdz 1949. gadā viņu izsūta uz Sibīriju, kur pavadījis sešus gadus. Atgriezās Latvijā un mūža nogali pavadīja Jūrkalnē, kur 1964. gadā miris.

Ak sāpju māt, kad beigsi aust šos slazdus!

 Jo rokas tev jau asins sarkanas.

No nopūtām un vaidiem celsies vētra,

Tā ārdīs slazdus, moku  perēkļus.

Skaidrā sīkā rokrakstā dzejas pantos lasāma notikumu hronika, pārdomas par dzīvi, atmiņas un ilgas – šīs rindas atskaņās izsūtījuma rakstījis Pāvilostai līdzās esošā Sakas pagasta iedzīvotājs Mārtiņš Vinklers. Ja viņa novadnieku, iepriekš minēto Žani Kūdriņu, izsūtīja pārpratuma pēc, ko līdzīgu var teikt par Mārtiņu Vinkleru. Varam minēt, kas noteica piespiedu kārtā tapušā dzejnieka likteni – nelāga sakritība vai padomju varai iztapīgs kaimiņš Sakas pagastā. Par Mārtiņu Vinkleru un viņa dzeju Pāvilostas muzeja krājuma telpās stāsta  muzeja pedagoģe Ārija Paipa.