„Iesēju tautu gaišu un sīkstu,

 Jauna ik jaunā paaudzē dīgstu

 Asaras izdziedot, pastāvu.”

 Latvijai veltītā dzejolī raksta Broņislava Martuževa.

Pieminot dzejnieces simtgadi 8. aprīlī, kopā ar muzeoloģi, dzejnieces ilggadēju draudzeni un tagad viņas piemiņas vietas vadītāju Annu Eglienu skatām Martuževu dzimtas lietas: brāļa pirkto akordeonu, sienas pulksteni, izsūtījuma laika dokumentus ar dzejas rindām un stāstiem, ielūkosimies arī dažos dzejnieces dzīves pieturpunktos.

Dziesmu „Jaunība”, kas skan raidījuma ievadā, Broņislava Martuževa sacerēja 1947. gada janvāri, laikā, kad kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece slēpās tēva mājās bunkurā zem grīdas. Kā viņa pati atceras, tad tupot slēptuvē, viņa melodiju veidojusi savā prātā, bez skaņas, bez instrumenta.

Atmiņas, lietas, pieraksti, fotogrāfijas, dokumenti par pagrīdes laiku, par izsūtījumu, par dzīves prieka mirkļiem, par ģimeni un, protams, par dzeju – tas viss ir apkopots Broņislavas Martuževas  piemiņas vietā „Dzejas klēts”, kas iekārtota līdzās dzejnieces pēdējai mājvietai Madonas novada, Indrānu pagasta  „Dārziņos”.

Pirmā pietura – mūzika, dziesmas, dziesmu vārdi.

Otrā pietura – ģimene.

Trešā pietura – apcietinājums.

Lielākoties informāciju par Broņislavu Martuževu var iegūt „Dzejas klētī”, skatot daudzās fotogrāfijas, lasot pierakstus un dzeju, vai klausoties audioierakstus ar Broņislavas balsi. Tie daži priekšmeti, kas te redzami, tie ar Annas Eglienas palīdzību stāsta par dzejnieci un viņas ģimeni.

Lūk, sienas pulkstenis, gravēta stikla durvīm, korpusa augšdaļa  ar kokā grieztiem ziedu motīviem, tas nāk no „Lazdiņu” mājām, kas ir 18 kilometru no Lubānas, kur Broņislavas tēvs Jānis nopirka izzāģētu mežu, nolīda līdumu un uzcēla māju.

„Lazdiņi” bija dzejnieces otrās mājas, kurp viņa pārcēlās kopā ar ģimeni 1927. gadā. Dzimšanas vieta bija Latgalē, Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils pagasta Slavītu ciemā. No turienes uz „Lazdiņiem” arī atceļoja mātes Helēnas brangā pūralāde, tagad skatāma „Dzejas klētī”.

Skarbais laiks – dzīvošana pagrīdē kā nacionālo partizānu kustības pārstāvei, tad visas ģimenes apcietināšana un izsūtījums uz Sibīriju, šis periods „Dzejas klētī” eksponēts ar fotogrāfijām no izsūtījuma laika, kur, neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, attēlos redzam smaidošu Broņislavu. Dzejas rindas ar ticību  brīvai Latvijai tapa gan pagrīdē, gan izsūtījumā.