Anna Soltane Romere divas desmitgades no sava mūža pavadīja vīra vecāku īpašumā Rēzeknes novada Janopolē. Sieviete, kas apveltīta ar gleznotājas talantu, šo laiku un cilvēkus ir iemūžinājusi gleznās, kas nu nonākušas Latgales Kutūrvēstures muzeja īpašumā. Muzeja krājumā uzklausām stāstus par Annas ģimenes gaitām Janopolē un viņas mākslas darbiem.

Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure    rāda akvareļa gleznu, kur redzama vienkārša vienstāva mūra ēka, bet par piederību augstākai kārtai liecina galvenā ieeja, kur trīsstūra frontonu balsta četras kolonnas. Turpat arī dīžājas apsedloti zirgi, gar puķudobi pastaigājas pāvs. Tāds izskatījās Janopoles kungu nams pirms aptuveni  80.- 90. gadiem, kad tur dzīvoja poļu muižnieku Romeru dzimta. Tagad šajā vietā piecus  kilometrus no Rēzeknes, Griškānu pagastā, no muižas ēkas pāri palicis vien skrandains  grausts, jo pēc Otrā pasaules kara te iekārtoja mašīnu un traktoru staciju, vēlāk kolhoza darbnīcas un pēc padomju ēras sabrukuma arī ēka lēnām bruka kopā, bet tās agrākais izskats ir iemūžināts Annas Soltanes-Romeres darbos, tāpat arī apkaime un vietējie cilvēki.

Un kopš  2016. gada vairākas gleznas kopā ar manuskriptiem, fotogrāfijām un dzimtas vēstures pierakstiem nonāca Latgales kultūrvēstures muzejā kā  dāvinājums no  gleznotājas dēla Henrika Severīna de Romera. Tāpēc  raidījumā ieskats šajā poļu muižnieku dzimtā un tās gaitās Janopolē Latvijas brīvvalsts laikā. Inesei Dundurei ir arī īpašs stāsts par gleznā redzamajiem pāviem.

Anna ir senas poļu muižnieku Soltanu dzimtas atvase. Dzimusi Varšavā, jau bērnībā izrādījusi interesi par zīmēšanu. Sākumā glezniecības prasmes apguva pie privātskolotājiem un vēlāk tās turpināja izkopt Varšavas Mākslas akadēmijā. Pirmā pasaules kara laikā, atrodoties bēgļu gaitās Aņiskas muižā (tagadējā Baltkrievijas teritorijā), Anna savā skiču bloknotā zīmē cilvēkus, ainavas, dzīvniekus,  interjera priekšmetus. Tur arī jaunā gleznotāja iepazīstas ar savu nākamo vīru Antonu Kazimiru Romeru un pēc kara beigām jaunā ģimene apmetas Janopoles muižā netālu no Rēzeknes.

Inese Dundure atklāj, ka Annas vīrs Antonijs Kazimirs Remers bijis ļoti ieinteresēts peļņā, ko ģimenei ienesa sievas nodarbe un viņš bija tas, kurš dibināja kontaktus vairākas Eiropas pilsētās ar mākslas galeriju pārstāvjiem un klientiem, lai Annai būtu pasūtījumi portretiem.

Sakoties Otrajam pasaules karam, Romeru ģimene dodas bēgļu gaitās. No sākuma uzturas Vācija, vēlāk pārceļas uz Kanādu, kur Anna Soltane-Romere līdz mūža galam 1974. gadā turpina gleznot gan pasūtījuma darbus, gan rīko savu gleznu izstādes.