Mākslas muzeja "Rīgas Birža" krātuvēs uzzinām, kā bija jāattēlo svēto tēli un kā jāklāj krāsas, gleznojot ikonu. Pētām sudraba dzimtas koku, kas kandelabra veidolā tika dāvināts zelta kāzu jubilejā baronam Eduardam fon Firksam un viņa sievai Antonijai. Necila koka figūriņa ar trim pērtiķēniem stāsta par izcilu latvieti Jāni Andreju Ozoliņu, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija profesors Kobes universitātē un, dzīvojot Japānā, publicējis virkni grāmatu par Latviju.

Vairākos tūkstošos eksponātu vienuviet sakomplektētā pasaules māksla un kultūra kopš 2011. gada ir aplūkojama Rīgas Biržas ēkā, bet šī muzeja pirmsākumi meklējami 1920. gadā, kad tika dibināts Valsts mākslas muzejs. Un arī stāsts raidījumā sākas ar šo dibināšanas laiku, kad jaunizveidotajā  institūcijā sāka veidot kolekcijas no tolaik esošajiem, galvenokārt Rietumeiropas mākslinieku darbiem, un sāka apzināt gan pašmāju, gan  tālāku zemju mākslas un kultūras priekšmetus.

Muzeja krātuvē Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe uz galda izvieto pāris sīkas figūriņas – apaļvēderainu smaidošu vīriņu – laimes dievu Hotei, nedaudz nīgrāka paskata figūru, kas simbolizē  citu Japānas laimes un veiksmes dievību Darumu, un cigarešu kārbiņas lieluma kokā grebtus trīs pērtiķus, tos pašus, kas labi zināmi kā harmoniskās  dzīves pamatprincipu iemiesotāji, proti, viens dzīvnieks ir aizsedzis acis, otrs – ausis un trešais – muti, ar to  vēstot „neskatos sliktu, neklausos sliktu un nerunāju sliktu”. Pirms uzzinām ko vairāk par šo priekšmetu ceļu no Japānas līdz Latvijai, Baiba Uburģe  iepazīstina ar šo pērtiķu filozofisko nozīmi Japānas kultūrā.

Mazās figūriņas no Uzlecošās saules zemes savulaik atsūtīja rakstnieks, literatūrzinātnieks un Latvijas goda konsuls Japānā Jānis Andrejs Ozoliņš. Ievērības  cienīgs ir fakts, ka arī mūsdienās japāņi atceras un godina latviešu profesoru, kurš pirms vairāk nekā 100 gadiem mācīja toreizējās Kobes koledžas studentus.

Turpinot neklātienes ceļojumu pasaules kultūru iepazīšanā, nākamais pieturas punkts ir glezniecības kolekcija, kur tās glabātāja Ksenija Rudzīte iepazīstina ar pareizticīgas baznīcas svētbildi. Ikonas centrā attēlota Kristus krustā sišanas aina, bet apkārt tai redzami vairāku svēto attēli un sižeti no Bībeles. Ksenija Rudzīte izvēlējusies šo darbu, lai sniegtu vispārēju ieskatu ikonu glezniecībā un uzsvērtu konkrētā darba, kas radīts 19. gadsimtā, augsto meistarību.

Tā kā  ikonu pirmsākumi meklējami laikā, kad lielāka daļa dievlūdzēju baznīcās vēl neprata lasīt, svētbildēs iešifrētie zīmējumi kalpoja kā kods, lai  cilvēki saprastu, kurš ir svētais un kāds Bībeles sižets konkrētā ikonā attēlots.  Piemēram zeltītie nimbi ap svēto galvām norāda uz to dievišķo dabu, skaidro Ksenija Rudzīte.

Lai arī šajā raidījumā runa ir par ārzemju mākslas kolekcijām, pēdējais  radiofoniski aplūkojamais priekšmets ir saistīts ar Latviju, jo piederējis Nīgrandē  dzīvojošai vācbaltiešu baronu Firksu ģimenei, darināts 1876. gadā. Par to stāsta Ārzemju tēlniecības kolekcijas glabātāja Alma Ziemele.