Maza, necila rūpnīcā ražota bērnu vijolīte, kuras vērtība ir paraksti uz tās; vijole, ko izgatavojis latviešu rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis, un zināmākā latviešu vijoļbūves meistara darinājums. Šos instrumentus lūkojam Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

Lai gan raidījums veltīts vijolēm, bet, jā, Rakstniecības un Mūzikas muzeja darbinieki priecātos par iespēju savā īpašumā iegūt čellu, būvētu Latvijā, kas ir kāda bijušā vai arvien aktīva kultūras darbinieka īpašumā, vai amatiera darinājumu.

Ar šādu sludinājumu papildināt muzeja vērtību klāstu sākam raidījumu par citām vērtībām, par vijolēm. Muzikoloģe un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune iepazīstina ar vairākām vijolēm, sākot no necila fabrikas ražojuma līdz lociņinstrumentu būves meistaru darinājumiem.

Pirmā ir neliela vijole ar vairākiem parakstiem, starp kuriem lasāmi Gidona Krēmera, Rasmas Lielmanes, Valda Girska, Ievas Graubiņas vārdi. Šāds instruments parasti ir pirmais, ar kādu bērni sāk ielauzīties vijoļspēles apguvē.  Minētā vijole ir dāvana skolotājam Voldemāram Stūrestepam, kuru viņam 1969. gadā 60 gadu jubilejā pasniedza bijušie audzēkņi.

Nākamā vijole ir melni krāsota un to darinājis Augusts Dombrovskis. Jā, tas pats kokzāģētavas īpašnieks, mecenāts, biedrības „Ziemeļblāzma” dibinātājs. Viņš arī bija ražīgs stīgu instrumentu darinātājs. Kāpēc vijole ir melna krāsā un kāds savulaik bijis šī instrumenta ceļš, par to turpina Inese Žune

Turpinot skatīt  Rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu krājuma dārgumus, nākamā vijole liecina par divu  izcilu cilvēku darbu – vijoļmeistaru Mārtiņu Zemīti un vijolnieku Induli Sūnu.

Un noslēdzot ekskursiju  vijoļu krātuvē, muzikoloģe Inese Žune piedāvā apskatei  instrumentu ar paša būvētāja attēlu.