Es nezinu, vai skaistums būs tas, kas izglābs pasauli šajā laikā, bet, lai novērstu domas no Covid-19, par labu var nākt palūkoties uz sendienu daiļumu – rokoko, bīdermeijera un ampīra stila tērpus un aksesuārus skatām Bauskas novada Brunavas pagasta „Mazā muižā", kur vēsturisko tērpu meistare Elīna Kuzņecova stāsta par tā laika modi un skaidro, kas ir “panjē”, “stomaks” un “burdalū”.

Ceļa malā netālu no bijušā Grenctāles robežkontroles punkta gozējas senatnīga sarkanu ķieģeļu ēka. Šajā 20. gadsimta sākuma celtajā klētī jau pāris gadus saimnieko Elīnas Kuzņecovas ģimene. Un interesentiem te ir iespēja aplūkot vēsturiskos tērpus. Pirmsākumi meklējami Rundāles pilī, kur savulaik Elīnas mamma, mākslas vēsturniece un gide Jeļena Forste, organizēja teatralizētus uzvedumus un tematiskas ekskursijas un tā mammas interesi par seno modi pārņēma Elīna, kura turpina vadīt ekskursijas un stāstīt par vēsturiskajiem tērpiem.

“Mazajā muižā” apskatei ir izlikti precīzi vēsturisko tērpu atdarinājumi, sākot no rokoko līdz jūgendstilam. Pirmais mūsu apskates objekts ir franču stila tērpi, kādus valkāja 18. gadsimta otrajā pusē – tērpi bagātīgi rotāti ar mežģīnēm, lentītēm, izšuvumiem, savukārt frizūrās dominēja augstas un pūderētas parūkas.

Tikpat izsmalcināta bija kungu mode, arī turīgie un augstdzimušie vīrieši tajā laikā valkāja izšūtus tērpus ar mežģīņu žabo uz krūtīm, demonstrēja savas kājas, tērptas zīda zeķēs un tāpat ka dāmas pūderēja gan seju gan parūkas.

Skatot uz frizūrām, tās tolaik bagātīgi rotāja ar lentām, putnu spalvām, pērlēm un mākslīgajiem ziediem un arī kuģi uztupināti uz augstajām parūkām bija ierasts matu rotājums - „Mazās muižas” ekspozīcijā arī redzams šāds manekens ar burinieku matos.

„Mazajā muižā” apmeklētāji var arī ietērpties senajos apģērbos, tie gan ir vienkāršāki un aizdares materiāli nav tik precīzi veidoti kā uz manekeniem skatāmie, kur katra vīle ir darināta ar roku, jo vēsturiskā rekonstrukcija ir ievērota ne tikai tērpu stilā, audumos, detaļās, bet arī to izgatavošanas tehnoloģijā, tāpēc vaicāju Elīnai Kuzņecovai cik ilgā laikā top kāda grezna ar rokām darināta kleita.

Amerikāņu modes fotogrāfs Bils Kaninghems ir teicis, ka “mode ir bruņas, kas palīdz izdzīvot ikdienas dzīvi”. Nezinu, vai šajā laikā modes fineses kādam ir primāras, bet ceru, ka neliels ekskurss tērpu vēsturē kādu krāšņu triepienu var ienest mūsu ikdienā.