Rūjiena agrāk saukta par Rūjeni, arī Rūveni un paši rūveneci vēl šodien teic, ka viņi ir no Rūvenes. Un tā saka arī Līga Siliņa, pilsētas izstāžu zāles vadītāja. Viņu dēvē par viserudītāko savas puses vēstures pārzinātājām. Šoreiz Līgas Siliņas saimniecībā iepazīstam Rūjienas ļaudis, verot vaļā senus tiesu protokolus, lasot Maigas Volkovas pierakstus par mirušo izvadīšanu, skatot talantīga un veikla aktieru portretu zīmētāja Jāņa Vaivara darbus un izzinot, kā šeit nonācis izcilās gleznotājas Felicitas Pauļukas darbs, kurā redzama rūjieniete Rasma Garleja.

Bet vispirms noskaidrojam, kā Rūjienas vēstures stāsti un lietas ir nonākuši izstāžu zālē.

Līga Siliņa nokrāvusi galdu ar iesietu laikrakstu ķīpām no dažādiem laikiem – tie visi vēstī par cilvēkiem un notikumiem Rūjienā. Starp preses izdevumiem ir arī vieni no senākajiem Rūjienas  puses vēstures dokumentiem, tie ir valsts valdīšanas protokoli un pagasta tiesas protokoli, kas rakstīti 19. gs. 60. gados.

Dodamies tālāk vēstures izpētē, kas saistās ar Rūjienas Svēta Bērtuļa  baznīcu, kas celta 13. gs., bijusi viena no lielākajām un vecākajām baznīcām Vidzemē. Kā var lasīt šīs baznīcas draudzes interneta vietnē, tad „Baznīcas vēsture saistīta ar nepārtrauktiem postījumiem un atkal “augšāmcelšanos”. Vidzemē grūti atrast vēl tik bieži un pamatīgi postītu kulta celtni. 1560.gadā krievu cara Ivana Bargā karaspēks pilnīgi nodedzina baznīcu, paiet vairāki desmitu gadu līdz dievnamu atjauno tad to noposta Ziemeļu karā tad atkal atjauno un dievnams noturas līdz 1974. gadam, kad 10.aprīlī baznīca pilnīgi izdeg.”

Pagājušā gadsimta 90. gados restaurēja baznīcas interjeru un kopš 2003.gada dievnamu rotā atjaunotais vēsturiskais altāris un kancele.

Tālāk Rūjienas izstāžu zāles saimniece Līga Siliņa atver pierakstus par mūžībā aizgājušiem rūjieniešiem. Savdabīga vēsture, ko reiz datējusi Maiga Volkova.

Un pabeidzot stāstu par Maigu Volkovu, viens fragments no viņas pierakstiem par atgadījumiem bērēs: „Auksts ziemas laiks. Izvadām mirušo, patāls brauciens un jau krēslo, kad nonākam kapos. Izrādās, vakar no rīta sūtīti kapu racēji. Aukstuma dēļ ar šņabis dots līdz. Tie tad nu drusku parakuši ap 0,5 metru un “ieturējušies” tā, ka rakšanai vairs nav spēka. Rakuši arī otrā dienā, bet atkal tas pats- parakuši un “lāpījušies”. Ir jau krēsla ziemas dienā, kad piebraucam. Ne racēji, ne izrakts kaps. Palīdzu sarunāt tuvākās mājas šķūnītī novietot zārku. Atpakaļ tak nevedīs. Tā kā bēru mielasts arī ir pasūtīts, tad visi dodamies uz to. Vai nav vienalga, kad viesus paēdināt. No rīta braucu uz kapiem, esmu klāt, kamēr izrok kapu un tad tikai kopā ar pašiem tuvākajiem, veicu apbedīšanas rituālu.”

Tagad kārta Rūjienas izstāžu zāles ekspozīcijas priekšmetiem, kas vēstī par mākslinieku devumu.

Viens no redzamākajiem eksponātiem izstāžu zālē ir izcilās portretu un aktu gleznotājas Felicitas Pauļukas darbs, kurā redzama Rasma Garleja. Mākslas darbs sevī apvieno divas izcilas personības – tās autori Felicitu Pauļuku un portretēto sievieti – Latvijas Universitātes profesori,  pedagoģijas un ekonomikas doktori Rasmu Garleju. Līdzās gleznai skatāma Rasmas Garlejas pūču kolekcija – stiklā, mālā, tekstilā, metālā veidoti putni.

Bet Rūjienas izstāžu zālē ir vēl kāda ļoti savdabīga mākslas darbu kolekcija. Tās autors, nu jau mūžībā aizgājušais rūjienietis Jānis Vaivars pats par sevi ir teicis - „dulns, kas dulns”. Jābūt taču neprātīgam, lai Rūjienas jauneklis  pagājušā gadsimta 60.gadu sākumā aizbrauktu uz starptautisko kinofestivālu Maskavā un iegūtu pasaules kinozvaigžņu autogrāfus.