Naukšēnu Cilvēkmuzejā lapojam fotoalbumu ar stāstu par Naukšēnu zēnu pāraudzināšanas iestādi, uzzinām, kā cukurbiešu sīrupa kanna palīdzēja izciest izsūtījumu Sibīrijā, mācāmies noaust „rumpuci” un klausāmies stāstu par naukšenieti – Veco Mesteru.

Vidzemes  ziemeļos netālu no Igaunijas robežas atrodas apdzīvota vieta Naukšēni un kā var lasīt Valmieras novada interneta vietnē, tad Naukšēnu pagasts var lepoties ar Naukšēnu muižu, Naukšēnu Cilvēkmuzeju, ar grupas „Labvēlīgas tips” dziesmu “Naukšēnu disko” un vietējo ražoto produkciju.  Mans ceļamērķis bija muzejs, kur ierodoties, neizcēlos ar oriģinalitāti, pavaicājot muzeja krājuma glabātājai Unai Audijānei – kāpēc cilvēkmuzejs?

Una Audijāne pirms iepazīstināšanas ar krājuma priekšmetiem ved ekskursijā pa muzeja ekspozīcijas telpām un vienā no tām mans skats apstājas pie stellēm, pareizāk sakot, pie izdrukātām pamācībām, kas piestiprinātas pie aužamiem stāviem, kur lasot, uzzinu, kā mēdz dēvēt rupji austu sienas segu.

Ar muzeja krājuma glabātājas palīdzību ikviens „aušanas lempis” var iegūt A kategorijas sertifikātu, kas liecina, ka ierindojos prasmīgo Naukšēnu „rumpuča” audēju sarakstos. 

Par to, ka Naukšēni ir dzimtā vieta vairākām veiklām rokdarbniecēm, pārliecinos nākamajā telpā, kur skapī aiz stikla durvīm rindojas leļļuki, ģērbti  latviešu tautastērpos. Te vairākas „Bārbijas” tautiskos brunčos, izrakstītās villainēs un kreklos ir ietērpusi Marija Muzikante, kura Otrā pasaules kara beigās kopā ar vīru un dēlu devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un tur, pensijas gadiem pienākot, Marija pievērsusies šai nodarbei – apģērbt lelles latviešu tautastērpos.

Una Audijāne pēc ieraksta parāda arī ekspozīcijā redzamo ņieburu ar „austiņām”, kas ir Vidzemes tautastērpa raksturīga detaļa – sieviešu jakai aizmugurē krokojumi, tādas kā ieliektas rožu ziedlapiņas vai spēļu peļu ausis. Kā Una minēja, šīs „austiņas” norādīja uz valkātājas turīgumu, jo vairāk tādu ausu, jo bagātāka tērpa īpašniece.

Iepazinušas mazumiņu no Naukšēnu rokdarbu un rokdarbnieču vēstures, dodamies uz krājumu lapot pagājušā gadsimta 30. gadu fotogrāfiju albumu, kur dokumentēta Naukšēnu pāraudzināšanas iestādes ikdiena, kad tolaik te uzturējās grūti audzināmi zēni no visas Latvijas. Tolaik uzsvars tika likts uz darba terapiju.

Nākamais priekšmets ir saistīts mūsu tautas traģiskām vēstures lappusēm – izsūtīšanu uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Par to liecina paliela metāla kanna, kas naukšēniešiem – Vējiņu  ģimenei – aizceļojusi līdz izsūtījumā.

 „18. gadu simtenī Naukšēnu pagasta Mesteru mājas dzīvojis zemnieks – dzimtcilvēks, vārdā- Pēteris, šo māju saimnieks.  Viņa dzimšanas un miršanas  dati nav zināmi. Zināms tik tas, ka viņa dzimta Mesteros dzīvojot vairāk kā 200 gadus, kalpojuši zviedru ķēniņam, bijuši dūšīgi karavīri un pastrādājuši daudz varoņdarbu, par ko zviedru ķēniņš  tos atbrīvojis  no muižas klaušām.

 Bez Mesteriem, 1601. gada revīzijā, Naukšēnu pagastā bijuši apdzīvoti vēl tikai 2 ciemi – Veceļi un Udzeni, kuros toreiz dzīvojuši igauņi, bet 1638.gada revīzijā šajos ciemos  jau dzīvojuši latvieši,” raksta Guntars Saiva.

Pēteris Mesters dzīvojis šaipusē 18. gs. Viņa dzimta gadiem pletusies platumā un kā teic Una Audijāne, šobrīd Naukšēnos gandrīz nav nevienas dzimtas, kas nebūtu kaut kādā radniecībā ar atvasēm no Vecā Mestera ciltskoka. Savukārt Pētera Mestera vārds tika daudzināts un naukšēniešu apziņā palicis kā tēls, kas iemiesojis sevī krietna un spēcīga cilvēka īpašības. Una Audijāne rāda pierakstus, kas atceļojuši no Austrālijas, kur kāds cits naukšēnietis atminējies nostāstus par Pēteri Mesteru.

Šobrīd muzeja darbinieki turpina pētījumus par Pēteri Mesteru, ko savā ziņā var dēvēt par naukšēniešu ciltstēvu.