Noderīgi darbarīki, zīmētas spēļu kārtis un dāvināts sudraba vizulis no Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” krājuma ļaus iepazīt šo rakstnieku kā praktiķi un mākslinieku un, protams, kā makšķernieku. Viesītes muzejā “Sēlija” būs stāsts par čaklu rokdarbnieci, kas skaistus grožus brāļa zirgam audusi, un par kokgriezēja Augusta Heidera dāvinājumu Viesītes baznīcai. Jēkabpils Vēstures muzejā iepazīsim reiz lielāko mūzikas instrumentu fabriku Baltijā, kas šajā pilsētā darbojās līdz Pirmajam pasaules karam.

Dāvanas Jānim Jaunsudrabiņam

Mājās, kur pa pagalmu staigā gailis, stirnas nāk pamieloties ar augļu kociņu jaunajiem dzinumiem, kur drīz sētmalē saplauks baltie vizbuļi, līdzās ekspozīcijai par Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvi un daiļradi, krājumā glabājas arī rakstniekam piederējušie priekšmeti, kas tikai retumis tiek celti ārā un rādīti apmeklētājiem, citādi dienasgaisma laupīs tiem krāsu - tā skaidro Jaunsudrabiņa muzeja ”Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma un datora ekrānā, kur zoom platformā notiek mūsu saziņa, rāda spēļu kārtis - ercena dāma atainota kā smalka kundze milzīgā platmalē, kārava kundze - tērpta stilizētā bārtas tautas tērpā, pīķa kalps - latviešu kareivja uniformā, kārava - pašpuika ar naģeni un pīpi zobos. Zīmējumus darinājis Jānis Jaunsudrabiņš Vācijā, Grēvenes bēgļu nometnē ap 1945. gadu.

Arī nākamais priekšmets ir no latviešu bēgļu nometņu laika pēc Otrā pasaules kara, tas ir sudraba vizulis, ko cilvēki, zinot Jaunsudrabiņa aizraušanos ar makšķerēšanu, viņam uzdāvinājuši 50. gadskārtā, atzīmējot Jaunsudrabiņa darbošanos rakstniecībā.

Jāpiebilst, ka šogad rakstnieka muzejā tiks atzīmēti 100 gadi, kopš izdots darbs "Ar makšķeri", bet turpinot iepazīstināt ar trimdas laikā iegūtajām dāvanām rakstnieka muzeja vadītāja rāda Nameja gredzenu ar krietni resnāku vijumu kādu ieraksts redzēt šai rotai.

Varētu teikt, ka ar to rakstnieka dāvanu klāsta stāsti beigušies, un lze Līduma turpina ar citām muzeja lietām – Jāņa Jaunsudrabiņa pašdarinātiem priekšmetiem. Tāda ir arī mušu pletne, taču vērīgāk ieskatoties, redzam ka tā ir gatavota no ādas gabala uz kura savulaik rakstīts apsveikums rakstniekam, vai nu tie bijuši kāda grāmatas vāki vai vienkārši dekoratīvi noformēts ādas gabals, kurš rakstnieka mājā turpināja otru dzīvi daudz praktiskākiem mērķiem pielāgots. Nākamais darbarīks, ko apstrādājis Jānis Jaunsudrabiņš ir no koka gabala gatavots gaļas klapējamais āmurītis.

Čaklie rokdarbnieki

To, ka sēļi bijuši naski rokdarbnieki, pierāda arī nākamais stāsts, kas nāk no Viesītes muzeja „Sēlija”. Vispirms muzeja darbinieki atsūta foto - siltos latviskos krāsu toņos izrakstīta josta - tā šķiet pirmajā mirklī, bet rūpīgāk papētot redzam, ka šis darinājums ir biezāks nekā josta. Tas izrādās ir aizjūga piederums, vairāk nekā 7 metrus gari groži, un nevis parasti, bet gan domāti svinīgiem izbraucieniem ar zirgu. Viesītes muzeja „Sēlija” krājuma glabātāja Valija Fišere stāsta, ka grožu audēja Liene Sirmoviča pagājuša gadsimta 40. gados absolvēja Rīgas Valsts daiļamatniecības skolu un vairakkārt piedalījās rokdarbu izstādēs.

Nākamais Viesītes muzeja priekšmets ir koka svečturi, rotāti ar latviskiem rakstiem un to pamatnes atgādina baznīcu torņus.Tos darinājis Augusts Heiders, 30. -40. gados viņš ir vairākkārt piedalījies izstādēs un ka var noprast, iņa darbi bijuši visai iecienīti suvenīri tajā laikā.

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika

Turpinot lūkot muzeju dārgumus nonākam Jēkabpilī, kas ir izvietojusies Sēlijas un Latgales krustcelēs Daugavas krastā. Savulaik, kad šai vietai vēl nebija pilsētas statusa, te darbojās lielākā mūzikas instrumentu fabrika Baltijā, ko 19. gadsimta nogalē nodibina viens uzņēmīgs latvietis uzvārdā Kugrēns. Kā stāsta Jēkabpils vēstures muzeja muzejpedagoģe Līga Keiša, Kurgēns bija cilvēks, kurš nebaidās sapņot plaši un nebaidās realizēt pirmajā mirklī, šķiet, nerealizējamas idejas. Šobrīd no varenās fabrikas atlikusi tik divi nodrupuši torņi un muzejā redzams viens fabrikā ražots instruments – ģitāra. Par Kugrēna fabriku vairāk stāsta Līga Keiša.