Kaut  kas, kas sen jau izzudis, kas atklāts pirmo reizi, kas ir visvecākais, kas  ir vienīgais – tādus apzīmējumus var veltīt Latvijas  Nacionālā dabas muzeja krājumam. Muzejam, kurš dibināts pirms 177 gadiem, bet kura krājums jau veidojies 18. gadsimta vidū. Šobrīd Latvijas Nacionālā dabas muzejā ir aplūkojama izstāde par muzeja krājuma veidošanos četru gadsimtu garumā. Raidījumā runājam par senākajiem eksponātiem - aļņa izbāzni un aberatīvo (novirze no normas) putnu kolekciju, uzzinām, kā izskatās naktstauriņš ar abu dzimumu pazīmēm un kas no augu pasaules ir jaunākais atradums Latvijas dabā.

Šajā pavasarī dabas muzejā ir aplūkojama izstāde par muzeja krājuma veidošanos četru gadsimtu garumā un tā iesākumi ir saistāmi ar baltvāciešu  ārstu, bibliofilu un kolekcionāru Nikolausu fon Himzelu, kurš 18. gadsimta 50.  un 60. gados daudz ceļoja pa Eiropu, vācot dabas priekšmetus, kas papildināja jau viņa tēva  un vectēva mantotās kolekcijas. 1773. gadā šīs kolekcijas izstādīja publiskai apskatei Anatomijas teātra telpās Kalēju ielā. Telpu nosauca par Himzela kabinetu, bet vēlāk to pārdēvēja par Himzela muzeju un  tolaik  tas bija viens no  pirmajiem muzejiem Eiropā. 

Par krājuma  vēsturiskajiem priekšmetiem stāsta  muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Diāna Meiere.

Līdzās vecākajam datētajam eksponātam atrodas arī lielākais eksponāts, kurš savulaik ir  ceļojis kravas kastē pa vairākām vietām Rīgā, kur savulaik atradies dabas muzejs - tas ir aļņa izbāznis.

Turpinot tālāk  skatīt priekšmetus, kuriem piedien nosaukums „vecākais”, nonākam, muzeja  ģeoloģiskajā krājumā, kur glabājas minerāli, ieži  un fosilijas, te  muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde apskatei ir sagatavojusi paraugus, kur redzami nospiedumi no aptuveni 400 miljonu gadu senas vēstures, un minerālu gabaliņus, uz kuriem uzlīmētie uzraksti liecina, ka tie nāk no minētās Himzela kolekcijas, tātad ievākti 18. gs. pirmajā pusē.

No zemes veidošanās vēstures pārejam pie putnu vēstures un muzeja krājuma zelta fonda – aberatīvo putnu kolekcijas. Tie ir putni, kuru krāsojumā un  ārējā izskatā ir novirzes no normas. 19.gs. beigās vācu ornitologs un taksidermists Teodors Lorencs šādu kolekciju atveda uz Rīgu. Muzeja krājumā ir 169 šādi īpatņi un 17 ir aplūkojami arī putnu ekspozīcijā, par to stāsta Zooloģijas nodaļas vadītājs Dmitrijs Boiko.

Kas kukaiņu  pasaulē  pievilina dabas pētniekus? Visi  kukaiņi ir skaisti un to vidū ir liela daudzveidība. Pasaulē  ir apzinātas aptuveni no 1 – 3 miljoniem kukaiņu sugu un Latvijā tādas ir vairāki tūkstoši, skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Nikolajs Savenkovs, kura aizraušanās ir tauriņu  kolekcionēšana. Šim raidījumam par godu viņš demonstrē savdabīgu naktstauriņu – Niedru mūķeni, kurai arī ir novirzes no normas, ko zinātniski dēvē par ginandromorfiju – īpatnis pa pusei ir tēviņš, pa pusei – mātīte.      

Savdabīgu  kukaini apskatei ir sagatavojis otrs  muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns –  tas atrodas lapseņu kolekcijā, kur parasts cilvēks saskata te rātni uz adatām uzspraustus kaitinošo un dzēlīgo kukaiņu  eksemplārus, bet  dabas pētnieks vērš uzmanību uz lapseņu skaistumu.

Šādām kolekcijām ir liela nozīme, jo dabā bieži vien kukaiņiem sugu ir grūti noteikt, tāpēc pētniekam kukainis ir jānoķer un jāizpēta, skaidro Uģis Piterāns.

Tas pats atteicas arī uz augiem, kuru herbārijs ir vienīgais lietiskais pierādījums par konkrēta eksemplāra eksistenci – pats jaunākais vākums muzeja botānikas un mikoloģijas krājumā ir sirdslapu kaldēzija – ūdens augs, kura lapas atbilstoši nosaukumam ir sirds formā. Tādu pirmo reizi netālu  no Latvijas robežas pagājušā gadā atrada muzeja vecākā botāniķe Laura Grīnberga.