Suntažu pilī nokāpjam 13. gaddimtā celtajā pagrabā, aplūkojam pūķa galvu, kas reiz rotāja noteku caurules un apbrīnojam skatu, kas paveras caur pils torni. Savukārt Suntažu baznīcā šķirstām pierakstus, kas stāsta par draudzes darbību padomju gados, kā arī ieklausāmies lielā zvana stāstā un interesējamies, kāpēc suntažniekiem ir 11 baušļi, nevis desmit.

Krīta apmetums Suntažu baznīcā saglabājies no 18. gadsimta 80. gadiem, kad tika celts Suntažu dievnams, to projektējis toreizējais Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars un vēlāk arī arhitekts Kristofs Hāberlands. Tas pats, kura rokrakstu var redzēt tagadējā Rīga vēstures un kuģniecība muzeja  kolonnu zālē, Katlakalna baznīcas ēkā, viņš arī modernizējis Sv. Pētera baznīcu Rīgā un projektējis vēl daudzus citus dievnamus Latvijā un Igaunijā.

Taču ne tikai  Hāberlanda arhitektūra dara šo namu īpašu, te dievkalpojumus iezvana viens no apmēros dižākajiem Latvijas  dievnamu zvaniem. Savdabīgu  ēkas hroniku var lasīt uz baznīcas bēniņu sijām un galvenā vērtība ir cilvēki, kas te ir kalpojuši un kalpo arī tagad.

Draudzes priekšniece Lolita Villere rāda kladi cietos kartona vākos, uz tās ar pildspalvu akurāti uzrakstīts „Suntažu ev. lut. draudzes  kronika no 1205. līdz 1974. gadam” un to pagājušā gadsimta 70. gados ir pierakstījis Jānis Zunde,  kurš te kalpoja  par mācītāju no 1933. līdz 1946.  gadam.

Otra iespaidīga celtne Suntažos ir  pils, kur nu jau kopš pagājuša gadsimta 20. gadiem darbojas skola. Bet no senvēstures laikiem te saglabājušies  pagraba mūri. Par  šī nama pagātni  stāsta Suntažu skola muzeja vadītāja Ilze Ludāne.

Tā kā pilī ilgus gadus darbojas skola, te arī ir izvietots skolas muzejs, kur ekspozīcijā skatāmas dažādu laiku liecības. Uzmanību piesaista 1940. gadā izdotā skolas beigšanas apliecība, rotāta ar tautumeitu skolēnu bariņā un fonā arājs ar zirdziņu uz lauka – tipisks Ulmaņa laiku nacionālais pozitīvisms.