"Visa pasaule ir teātris,  kur  cilvēki ir tikai aktieri," teicis Šekspīrs.

Sagaidot Starptautisko teātra dienu 27. martā, ielūkojamies Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājumā, kur uzzinām, kas uzcēla pirmo latviešu teātra ēku Rīgā, cik dramatiska ienākšana vecajā Dailes teātra ēkā bija Jaunatnes teātra kolektīvam, un klausāmies stāstus par kostīmu tapšanu izrādēm "Vasara Noānā" un "Lācītis Pūks un viņa draugi".

Viesojos muzeju krājumā Pulka ielā, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja, teātra un kino vēstures krājuma glabātāja Andra Lazdāne ieved vienā no  telpām, kur glabājas aptuveni 250 tūkstoši vienību no teātra krājuma. Zinot šī radījuma hronometrāžu, viņa ir atlasījusi tik dažus priekšmetus no milzīgā apjoma, lai nedaudz ieskicētu un pastāstītu par pāris vērtībām latviešu teātra vēsturē.

Pirmais priekšmets ir liela izmēra karogs, kā var spriest – reiz bijis šūdināts no gaišzila zīda, bet tagad klāts zilas kokvilnas auduma ielāpiem, tik uzraksti un ornamenti zelta diegiem ir izturējuši laika zobu un tie vēstī: "Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības  biedrība. 30. jūlijā 1878. gadā". Vidū ozollapu ietvarā izsūti  darbarīki – cirvis, cirkulis, lineāls un uzraksts – "darbs godina". Izrādās, šai biedrībai ir ļoti liela nozīme piecu teātru pastāvēšanas laikā. Par to  stāsta Andra Lazdāne.

"Kavalieru gads" – šī pagājušā gadsimta 30. gados komponētā Burharda Sosāra dziesma no izrādes "Gesta Berlings" ir kļuvusi par Dailes teātra skanisko zīmolu no tā laikā, kad minētajā namā Lāčplēša ielā 25 teātri vadīja un tajā valdīja Eduards Smiļģis. Šī teātra ansamblis pāriet uz jaunām telpām tagadējā  Brīvības ielā, kad dižais teātra meistars jau vairākus gadus ir devies aizsaulē, bet nostāsti un leģendas par Smiļģa garu Lāčplēša ielas namā ir dzīvi vēl šobaltdien. Par to liecina nākamais krājuma priekšmets – cigarešu kārbiņas lieluma četrkantīga spoguļa lauska.

Bet kamēr ceļ Dailes teātra jauno namu, tikām Jaunatnes teātra aktieri izrādes spēlē pārbūvētajā baptistu dievnamā Lāčplēša ielā 37, tur arī tiek iestudēta viena no  iecienītākajām lugām  bērniem par Lācīti Pūku. Tas notiek 1967. gadā. Teātra krājumā glabājas  daži kostīmi no šīs izrādes un Pūka tērps, ko uz skatuves valkāja Anta Krūmiņa ir izcils rokdarbnieces Melitas Ozoliņas meistardarbs.

Pēc ieraksta sazvanīju aktrisi Antu Krūmiņu un uzzināju vēl dažas interesantas detaļas par  Pūka tērpu – tērpu darināšana notika ciešā sadarbībā ar pašiem aktieriem un Antas Krūmiņas ideju par tamborētu kostīmu realizēja vīriešu ģērbēja Melita Ozoliņa. Viņa tajā laikā notamborēja trīs šādus kostīmus – vienu  Antai, otru dublierei Verai Singajevskai un trešo – krievu trupas aktrisei. Līdz šodienai ir saglabājies tikai Antas Krūmiņas tērps un otra tērps no šīs izrādes, kas glabājas teātra vēstures krājumā, bija  neplānots un negaidīts pārsteigums šī raidījuma autorei.

Atļaušos nelielu personisku atkāpi: zināju, ka mana mamma – aktrise Velta Skurstene – ir nodevusi savu Ēzelīša I-ā kostīmu Teātra muzejam, bet negaidīju, ka krājuma glabātāja Andra Lazdāne to būs sagatavojusi šim ierakstam, tāpēc nākamais stāsts lai mans veltījums mammas piemiņai.

Raidījumā skan arī 1967. gada radio ieraksta fragments. Vinnija Pūka lomā – Vera Singajevska, Ēzelīša I-ā lomā – Velta Skurstene.

Tērpu stāstu turpinām ielūkojoties Nacionālā teātra kostīmu glabātuvē, kur elegants un karalisks  nolikts Elzas Radziņas kostīms, kuru viņas  varone Žorža Sanda valkāja 1969. gada iestudējumā "Vasara Noānā".