Tagad Livonijas ordeņa pils bijušajās cietuma kamerās atrodas Ventspils  muzeja darbinieku telpas un muzeja krājums un šeit uzzinām, ar kādām metodēm  tika atrasti mezolīta (vidējais akmens laikmets) laikmeta priekšmeti, kur savulaik glabājās Ventspils ielu senie nosaukumi, ko par laiku pirms  40 gadiem liecina atradums pie Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa gleznotā darba.

Šos un vēl citu lietu stāstus stāsta Ventspils muzeja krājuma  nodaļas vadītāja Maija Štrumfa.

Šis muzejs ir ievērojams ar to, ka te glabājas cirvis, kas darināts no  ziemeļbrieža raga un kura datējums iezīmēja jaunas robežas cilvēces vēsturē Latvijas teritorijā, proti, tas ir senākais – aptuveni pirms 12,5 tūkstošiem gadu cilvēka  darinātais priekšmets Austrumbaltijā,. Par šo cirvi ne reizi vien esam stāstījuši, tāpēc tagad aplūkosim priekšmetus no senvēstures mūsu zemē-  no akmens un bronzas laikmeta.

Viens priekšmets, ko Maija Strumfa izceļ no krājuma plaukta, ir domāts galvas lauzīšanai – paris centimetrus gara tāda kā tamboradata ar metāla cilpu. Tas ir zābaka pogu aiztaisāmais.

Vēl stāsts par  vizuālās mākslas  meistaru – Ventspilī dzimušo gleznotāju Jāni  Ferdinandu Tīdemani, spilgtu un košu parādību latviešu mākslas vēsturē starpkaru Latvijā. Bohēmieti, pilsētu, ostu un karnevālu gleznotāju. Pareizāk sakot, stāsts ir par Tīdemaņa pirmās sievas otro vīru. Lai arī izklausās kā neveikls  dzeltenās preses raksts, tomēr tas būs stāsts par Elvīru Mituzi jeb kā viņu vēlāk iesauca – par Hanneli, gaišmatainu, skaistu sievieti, kura savulaik  iedvesmoja Tīdemani radīt  portretus „Bārtiete” un „Meitene tautas tērpā”. Vēlāk arī iepazīstināja savu otro vīru – pedagogu Kārli Upīti – ar Tīdemaņa mākslu un, pateicoties viņam, pagājušā gadsimta 80.gados Ventspils muzejs tika pie izcilā meistara darbiem.