Vērgales muzejā, reiz bijušajā spirta brūzī, iepazīstam šī pagasta vēsturi. Skatām milzīgu krīta gabalu, kas izmantots Otrā pasaules kara nogalē, vietējo bērnu apmācībā, uzzinām Vērgales pagasta vecāko māju loga rāmja likteni, iepazīstam skolotāja Riharda Zeniņa mācīšanas metodes un ieklausāmies, kā skan balss vecās spirta dedzinātavas manteļskurstenī.

Savulaik ordeņa brāļiem sadalīto kuršu zemju vidū ir Virgenāre, vēlāk muižu laikos saukta par „Wirginahlen”, nu zināma kā Vērgale. Bet cilvēki te mituši jau krietni senāk. Kā pierādījums tam ir akmens laikmeta cirvji, kas šajā teritorijā atrasti.

Par visu stāsta Vērgales pagasta muzeja bijusī vadītāja Mirdza Sīpola un tagadējā muzeja vadītāja Daina Vanaga.

Iepazīšanos ar Vērgales pagātni sākam ar stāstu par spirta dedzinātavu un traukiem, kādos šis šķidrums liets. Mirdza Sīpola izvelk no krājuma materiāliem palielu vēderainu māla krūku, kas gatavota 19. gs. vidū, kad šeit muižas īpašumi piederēja baronam Bēram un netālu no  kungu nama tika uzcelts spirta brūzis.

Dodamies uz pagrabstāvu, kur reiz darbojusies kafejnīca, bet nu ierīkota izstāžu zāle. Pagraba vidū nomelnējušām sienām bruģētu grīdu iekārtota apvalkskursteņa mute. Daina Vanaga un Mirdza Sīpola vedina mani iekšā šajā alā.

Apbrīnojusi milzīgo dūmeņa muti, atgriežos augšā muzeja telpās, lai turpinātu brīnīties, jo abas muzeja vadītājas ir sarūpējušas nākama stāsta priekšmetu, tādu kā ķieģeli, bet krietni lielāku baltu kluci. Tas ir milzīgs krīta gabals un vēstī par Otrā pasaules kara beigu periodu, kad Kurzemē uzturējās padomju armijas aplenktais vācu karaspēks, apkaimē straumēm plūda bēgļu rindas, bet  visām jukām pa vidu vietējiem Vērgales bērniem bija jāapgūst skolas gudrības.

Vēl lūkojam Vērgales pagasta muzeja priekšmetus, kas liecina par to, kādi ļaudis te agrāk mituši. Uzmanību piesaista paplāte, uz kuras zem stikla uz melna auduma mirdzošiem burtiem rotājas uzraksts "Sirds - kurzemnieka gods!".