No sarkaniem ķieģeļiem celta, diviem torņiem – krāšņa un stalta tā tiecas uz debesīm, saukta par Ziemeļlatgales gotikas pērli vai gotikas rozi – Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca – celtne, kas glabā stāstus par olu nodokli ēkas būvniecības laikā, kara laiku šāviņiem, un šodien, izmantojot modernās tehnoloģijas, tumšajā laikā priecē garāmgājējus ar gaismu spēli greznajā rozetes logā.

Stāsts sākās ar 19. gs. 80 gadiem, kad Viļakas jeb kā toreiz to sauca – Marienhauzenes – muižas īpašniece grāfiene Alīna Lippe-Lipska deva līdzekļus jauna dievnama celtniecībai.Tolaik Viļakā jau bija baznīca, celta no koka un mazāka izmēros, bet te grāfiene nežēloja līdzekļus, aicināja talkā būvninženieri no Rīgas Floriānu Viganovski, kura vēlākie veikumi, gan dzīvojamās ēkas, gan fabrikas, gan baznīcas ir tapuši Latvijā un arī Lietuvā. Ķieģeļi nama celtniecībai gatavoti tepat netālu kaimiņos – Medņevas pagastā, un Viganovskim tas bija pirmais lielais pasūtījums, tāpēc būvinženieris rūpīgi sekojis, lai viņa projektētajā ēkā tiktu izmantoti tie labākie materiāli. Par nama celtniecību vairāk stāsta Viļakas Romas katoļu draudzes prāvests Guntars Skutels.

Interesants ir fakts, ka ne tikai ķieģeļi baznīcas celtniecībai tapuši turpat netālu, arī saistmateriāls kaļķa javai bijis tepat uz vietas gatavots un par to rūpējušās Viļakas apkaimes. Toreiz vietējiem zemniekiem bija jādod vistu olas baznīcas celtniecībai.

Vēl pirms aptuveni 2-3 gadiem ap baznīcu slējušās dižas egles, kas tika iestādītas drīz pēc dievnama uzcelšanas, tagad apskatei baznīcas iekštelpā ir izlikti dēļi no šiem kokiem un rētas šajos dēļos stāsta par Otro pasaules karu.

Šī gada 13. janvārī apritēja 130 gadi kopš baznīca tika iesvētīta, ērģeles, kuras šī raidījuma tapšanas laikā restaurēja, ir piecus gadus jaunākas par baznīcu. Šobrīd var tikai ar acīm apbrīnot šī valsts nozīmes mākslas pieminekļa grezno gotisko prospektu, bet nopietnās mūzikas mīļotāji jau zina, ka te tiek rīkoti arī ērģeļu mūzikas svētki.

Vēl stāsts par to, kā baznīcā tiek izgaismots nākamais valsts nozīmes mākslas piemineklis, proti, krāsainās vitrāžas. Apbrīnas vērts ir arī tumšais un greznais ozolkoka altāris, kas darināts no apkaimē augušajiem kokiem un tāpat acis priecē sānu altārī esošā glezna.

Prāvests Skutels bieži iejūtas gida lomā un pa baznīcu vadā arī ekskursantus, lai arī ieraksta dienā valda kaulos kodošs vējš un no gaisa birst slapjš sniegs, Guntars Skutels ir gatavs vest arī baznīcas tornī, no kura paveras skats uz Vļakas apkārtni, tomēr šo ekskursiju atliekam uz siltāku laiku, bet labprāt uzkāpjam otrajā stāvā, kur interesenti var aplūkot ornātas – katoļu garīdznieku svinīgo ceremoniju tērpus.