Izcilais baroka piemineklis - Viļānu Sv. Ercenģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca un tai līdzās esošais klosteris - ir piedzīvojis ilgstošu slēgšanu, ugunsgrēku,  kara postījumus un atjaunošanu. Kopā ar prāvestu Rinaldu Stankēviču jeb tēvu Benediktu izstaigājam baznīcu, klostera dārzu, uzklausām stāstu par baznīcas vēsturi, Brīnumainā krusta stāstu, kā arī skaidrojumu par katoļticīgo tradīcijām un ielūkojamies arī līdzās esošajā klosterī.

Baznīcas pirmsākumi meklējami 1752.gadā, bet celtniecības darbi sākās pēc gada. Tolaik tā tika dēvēta par skaistāko  un greznāko dievnamu Latgalē, taču ar šodien baznīca pārsteidz ar krāšņumu un viļānieši pēc tās zvaniem var  regulēt savus pulksteņus.

„Centrālajā altārī tā glezna, kas ir visaugstāk, liecina, kura svētā godam šī baznīca ir celta," skaidro Rinalds Stankēvičs.

Taču šī nav vienīgā glezna, ko cilvēku var skatīt galvenajā altārī, aiz šī mākslas darba slēpjas  Dievmātes skulptūra un te var uzzināt, ka  vairākos katoļu dievnamos mēdz būt attēli, kurus notiektos laikos atklāj skatam. Arī Aglonas bazilikā ir šāda Dievmātes Brīnumdarītājas svētglezna. Kā teic  priesteris Stankēvičs, tad šādu divu darbu atrašanās vienā altārī ir saistīta ar kādu īpašu  Dieva žēlastību, un šīs skulptūras vai svētgleznas īpašais statuss tiek uzsvērts ar to, ka notiektos  dienas laikos tā tiek parādīta  cilvēkiem.

 Vēl īpašs ir krusts, kas atrodas nišā pa labi no galvenā altāra - fonā sarkana siena, kas  izgreznota ar votām, jeb pateicības zīmēm un priekšā  krucifikss ar Jēzus  tēlu. Īpašs šis  krusts kļuva pēc postošā ugunsgrēka, kas  izcēlās baznīcā 1922. gada 13. maijā un pamatīgi izpostīja  dievnama interjeru.

Latvijas Radio baznīcā viesojas ziemas pēcpusdienā, kad laukā sāk tumst un  priesteris mudina  aplūkot dārzu. Ejam garām svēto skulptūrām, akurātām dobēm un kailiem krūmiem. Var tik iedomāties, kāds  ziedu krāšņums te redzams vasarā. Kādreiz dārzā augušas visas Latvijā selekcionētās rožu šķirnes.

Lai arī klosterī parasti cilvēkus no malas neielaiž, priesteris Stankēvičs ves pa askētisku gaiteni ar velvētiem griestiem un te iepazīstam klostera vēsturi: tas darbojies nepilnus simts gadus, tad ar Krievijas cara pavēli to slēdza, tad gandrīz simts gadus klosteris stāvējis tukšs. Otrā pasaules kara laikā gan krievu, gan vācu karaspēks te nodarīs postījumus, seko padomju gadi, kad klostera telpās ierīko skolas internātu un mācību klases.

Klostera kapelā atkal pārsteidz greznums, ar kādu te rotāts altāris, izrādās, agrāk tas atradies baznīcā.