Steidzīgs ceļotājs, iebraucot Zasā, droši vien trauksies tālāk, uz košāko šī ciema vietu - Zasas parku, kur rindojas Cukurkalniņš. Pērļu tiltiņš, Mīlestības saliņa, Sūnu dīķis un vēl citi jauki objekti, kur pastaigāt un acis ar skaistiem skatiem pamielot. Bet Latvijas Radio iesaka pakavēties Zasas dzirnavās, kuras ir ceļā uz savu atjaunošanu, un ieiet Zasas luterāņu baznīcā.

Jēkabpils novada Zasā lūkojam, kā tiek atjaunotas vecās dzirnavas, pētām, vai Zasas baznīcas altārgleznā ir redzama Rīgas panorāma, aplūkojam barona kučiera kapakmeni un uzzinām, kā te tapis tilts par godu pirmajai automašīnai, kas iebrauca Zasā.

Zasas baznīca uzcelta 1750. gadā un apkārtnē bijusi viena no lielākajām. Tajā ir 200 sēdvietu, skaista koka kancele, skaists koka altāris un ļoti skaisti veci soli. Ekskursijā par baznīcu ved novadpētniece un Zasas vidusskolas vēstures skolotāja Sarmīte Upeniece.

No ārpuses dievnams ir ļoti vienkāršs un askētisks, arī interjeram nepiemīt barokālā greznībā. Bet apbrīnas vērti ir altāra smalkie kokā grieztie rotājumi zili zeltītos toņos un pašā vidū altāra glezna, kurā attēlots Kristus sarkanzaļā apmetnī uz debesu fona.

Parku Zasā dēvē par pagasta krāšņumu, te aug gan lapegles, gan ciedri, melnā un veimuta priede un sarkanie kārkli, katram tiltiņam, uzkalniņam un saliņai te ir savs nosaukums, un daudzi no tiem pie vārda ir tikuši, pateicoties leģendām. Bet ir arī kāds tilts, kas ir iemūžinājis patiesu vēsturisku notikumu. Tas ir tilts, kas uzbūvēts par godu pirmajai automašīnai, kas ieradās parkā.

Dzirnavu atjaunotāji

Raibās krāsās rotāti slēģi grezno Zasas dzirnavas. Ir grūti iedomāties, ka pirms 15 gadiem te slējās tikai sienas, caur pussabrukušo jumtu auga ārā koki un senā maltuve, kas tika celta pirms vairāk nekā 130 gadiem, lēnām gāja postā.

Vēl ir tāls ceļš ejams, lai dzirnavas lepotos ar jaunu ietērpu un atjaunotu seno aprīkojumu. Taču to tagadējam saimniekam, vācietim Hardijam Kortmanam ir sapnis te izveidot muzeju un par prieku tūristiem iedarbināt dzirnakmeņus ar Zasas upes palīdzību, kā tas ir bijis sendienās.

Dzirnavās mani sagaida pats saimnieks Hardijs, viņa palīgi no dzirnavu draugu grupas Osvalds Voitāns, Liena Kravale un kaķis. Tiesa, ne balts un ne dzirnavu pamatiedzīvotājs, bet melnīgsnējs peļu junkurs, kurš piestaigā vairākās pagastā mājās uz maltīti, tostarp arī uz dzirnavām.  Par godu kaķa ēdelībai viņš ticis pie iesaukas Kaķis Mikus, saukts par Speķi. Liene ar Osvaldu klausās interviju un Speķis fonā rausta mikrofona vadus.

"Dzirnavas uzcēla 1887. gadā, toreiz īpašnieks un saimnieks te  bija Greigs. Tad  nozīmīgs bija 1905. gads, kad zemnieki un strādnieki  sacēlās  pret zemes īpašniekiem, visapkārt  tika dedzināti kungu nami, par laimi dzirnavas toreiz  nenodedzināja, bet  te pie augstā skursteņa uzvilka sarkano karogu, tas plīvoja 20 metru augstumā. Pēc  Pirmā pasaules kara kad  atjaunojās  rosība, tad dzirnavas atkal atsāka savu darbību, tās darbināja ne tikai graudu  maļamos gaņģus, bet arī vilnas  vērpjamās mašīnas un zāģētavu," par dzirnavām stāsta Hardijs Kortmans.

"Padomju gados dzirnavas  turpināja darboties, bet ar laiku to nozīme Zasā mazinājās, jo te uzcēla jaunu kokzāģētavu. Bet vēl kādu laiku  šīs dzirnavas darbojās, dodot Zasas iedzīvotājiem elektrību un laika gaitā šī ēka kļuva par tādu kā kultūras centru, te divreiz nedēļā radīja kinofilmas, te brauca  uzstāties  mākslinieki no Rīgas teātriem un filharmonijas, 70. gadu beigas dzirnavu pagrabā bija motociklu  klubs, kad es  tās nopirku es  atradu vēl dažas motociklu detaļas," iepazīstināt turpina Hardijs.