Latvijas rūpniecības uzņēmumu vēsturi skatām Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā "Industriālais mantojums". Tur pārlapojam ziņas par zīda fabriku "Rīgas Audums", ko Latvijas pirmās brīvvalsts laikā košo apstādījumu dēļ devēja par "ziedošo fabriku". Savukārt, skatot Sarkandaugavas rūpnīcas "Provodņik" pagātni, izzinām, ka reiz tur ražoja linoleju, kas tika ieklāts uz superlainera "Titāniks" klāja.

50000 lappuses arhīva materiālu, vairāk nekā pusotra tūkstoša fotogrāfiju, gandrīz 400 kinohroniku sižeti  un pāri par 300 lappusēm vēstures aprakstu par vairāk nekā 100 ražotnēm, kas reiz bija un vēl arvien darbojas Latvijā – tas ir apjoms, kas  ikvienam ir pieejams  digitālajā kolekcijā „Industriālais mantojums”.

"Rīgas Audums"

„Pirmais ražojums, ko izlaida mūsu uzņēmums, bija vatelīns, bet drīz vien tam pievienojās arī padrēbe (oderdrāna) no kokvilnas un mākslīgā zīda šķiedras. Sākumā veicām tikai aušanas darbu. Bet vatelīnu varēja pārdot tikai rudenī un ziemā. Lai ražotu to arī pārējā laikā un uzkrātu nākamai ziemas sezonai, būtu gatavos ražojumos jāiegulda liels kapitāls, kāda mums nebija. Bet arī mašīnām nevarēja ļaut stāvēt dīkā pavasarī un vasarā. Tāpēc šais sezonās sākām ražot īpašus triko audumus, no kuriem tai laikā šuva jakas, kleitas un kostīmus. Te nu grūtība bija tāda, ka trūka kvalificētu darbinieku, kas šo darbu varētu veikt, un tāpēc vajadzēja pašiem, mēģinot un mācoties no kļūdām, atrisināt daudzus techniskus jautājumus sakarā ar šo audumu ražošanu.”

Tā grāmatā „Rīgas Audums” raksta šī uzņēmuma dibinātājs un vadītājs Roberts Hiršs.

No nelielas darbnīcas 1925. gadā „Rīgas Audums” drīz vien izvērtās par vienu no lielākajiem tekstilrūpniecības uzņēmumiem Latvijā, kurā ražoja vatelīnu, mākslīgā un dabiskā zīda un puszīda audumus. Kopā ar LNB Digitālo pakalpojumu bibliotekāri Evu Ausēju veram vaļā rūpnīcas dibinātāja sarakstīto grāmatu.

Jauna ēra uzņēmumā sākas pēc Otrā pasaules kara, kad pilnībā izpostīto uzņēmumu atjauno un ar tādu pašu nosaukumu tas turpina darboties Juglas ezera krastā. 1957. gadā tiek izdota grāmata „Rīgas Audums”, kas sākas ar vārdiem: „Liels ir Latvijas tekstilnieku sociālistiskais apzinīgums un sirds degsme. Caur revolūcijas cīņām viņu ceļš vedis uz uzvaru.”

Protams, grāmatā nav ne vārda par rūpnīcas veiksmīgo darbību starpkaru Latvijā un arī par tās dibinātāju Robertu Hiršu, kurš 1939. gadā kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV. Stāstu par uzņēmumu turpina Eva Ausēja.

Atmetot ideoloģisko uzslāņojumu minētajā grāmatā, jāatzīst, ka arī padomju laikā rūpnīcas teritorijā bija siltumnīcas, kur tika audzētas vīnogas, strādnieku bērniem bija pieejams bērnudārzs, darbojās bibliotēka un poliklīnika. Un, lai arī padomju pelēcībā un vienveidībā nebija pieejama tāda audumu krāsainība un oriģinalitāte, kā Hirša laikos, tomēr nevar noliegt šī uzņēmuma  audumu māksliniecisko izpildījumu un kvalitāti.

Digitālajā vietnē „Industriālais mantojums” redzam katalogu, kas izdots pagājušā gadsimta 80. gados - krāsaini audumi ar moderniem, ģeometriskiem un pat tautiskā stilā ieturētiem rakstiem, bet šie audumi lielākoties aizgāja pa eksporta ceļu. Uzņēmums savu darbību beidza 1996. gadā, un liecības par kādreizējo audumu fabriku tagad ir pamestas un ļoti nolaistas ēkas Juglas ezera krastā.

"Provodņik"

Nedaudz labākā stāvoklī ir Sarkandaugavā esošās rūpnīcas „Provodņik”, pēc Otrā pasaules kara - Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas jeb RER - ēkas. Un nākamais stāsts ir par digitālajā krājumā rodamo informāciju, kas vēstī par 1888. gadā dibināto  franču- krievu uzņēmumu, kur ražoja gumijas izstrādājumus un telegrāfa piederumus. Šis uzņēmums savulaik bija viens no lielākajiem  Rīgā. Fabriku  korpusi stiepās vairāku kvartālu garumā un arī tagad interesenti var doties ekskursijās uz vienu no rūpnīcas ēkām, kura starp citu ir superlainera „Titāniks” izmēros. Tās garums ir 266 metri. Un tā nav vienīgā  fabrikas saistība ar šo milzu kuģi.

Pirmā pasaules kara laikā ražošanas iekārtas evakuēja uz Maskavu, kur tās nacionalizēja. Latvijā fabrikas darbība netika atjaunota. 1925.gadā likvidētās fabrikas vietā tika izveidota jauna kokrūpniecības a/s “Provodņik”, kas aizņēma tikai daļu no kādreizējās fabrikas ēkām un teritorijas. Atjaunotajai akciju sabiedrībai ar uzņēmējdarbību neveicās, tā iekļuva parādos un 1935.gadā uzsāka likvidācijas procesu, kas noslēdzās 1940.gadā. Tā lasāms digitālajā vietnē „Industriālais mantojums”.

Plašāku informāciju par mūsu valsts rūpniecības vēsturi meklējiet šeit.