Smilšu krāsas tornis ar tumšu kantainu cepuri, reiz kalpojis par ūdenstorni, bet nu pārtapis par Zilākalna kultūrvēstures un apmeklētāju centru "Ztorni". Šeit kopā ar šī centra vadītāju un Valmieras novada Tūrisma pārvaldes vadītāju Tomu Treimani izzinām gan ūdenstorņa, gan Zilākalna ciema vēsturi. Par kūdras fabrikas darbinieku ikdienu, par ūdentorņa darbību un ugunsgrēku tornī - šos stāstus var dzirdēt un redzēt industriālā mantojuma objektā - Zilākalna ūdenstornī.

„Zilaiskalns redz tieši savā piekājē izaugušo prāvo kūdras fabriku, kas piegādā gan amonizēto kūdru tīrumu ražības celšanai, gan ari kurināmo Rīgas termoelektrocentrālei. Pie fabrikas izaudzis plašs kūdrinieku ciemats. Pa stāvu krauju augšup ved ceļš uz Zilālkalna virsotni. Iet kājām neskaitāmi tūristi. Viņi priecājas par smuidrajām priedēm un eglēm, par lazdu ķekariem, kuru te tik daudz kā laikam nekur citur Latvijā. Par slaidajām liepām, gobām, vīksnām, kuras aug pašā kalna virsotnē…”

Tā drukāts laikrakstā „Dzimtenes balss” 1976. gada 20. maijā.

Šis kalns kādam saistās ar senču svētvietu, citam ar savulaik zināmo tautas dziednieci Martu Rāceni sauktu par Zilākalna Martu, bet pagājušā gadsimta 50.gados tā pakājē sāka augt un veidoties kūdras fabrikas strādnieku ciemats, kura ainavā drīz vien iezīmējās arī ūdenstornis, kurā tagad saglabāts apkaimes industriālais mantojums - fotogrāfijās, priekšmetos un nelielā torņa maketā redzama tā darbība šķērsgriezumā.

Kā funkcionējošs ūdens tornis šī ciema dominante darbojās līdz 2005. gadam, kad namiem pieslēdza šim laikam mūsdienīgākas ūdensapgādes ierīces un tornis vairs nepildīja savas funkcijas.

Savukārt šaursliežu dzelzceļa līnijas Valmiera – Ainaži vēsturi ir izpētījusi Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja un gide Ineta Amoliņa, kura raksta par smago darbu un nedienām pagājušā gadsimta 60. gados, kad vilciena darbinieki cīnījās ar neērtiem sliežu ceļiem un niķīgiem vagoniem.