Pēc vairāku HESu izbūves uz mūsu likteņupes mainījās ne tikai tās ainava, bet arī cilvēku dzīves. Par to būs stāsts Daugavas muzeja krātuvē, kur lūkojam Staburaga klints gabaliņu, fotogrāfijas ar plostniekiem, uzklausām skaudru stāstu par Rīgas HES būvi un uzzinām kādu darbu uz plosta veica malacis.

Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām. 

Tā  1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Amats ir zudis, bet atmiņas un liecības par plostniekiem lūkojam Doles salā esošajā Daugavas muzejā.

Daugavas muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone atsevišķā telpā uz gara galda ir izvietojusi priekšmetus, par kuriem tiks runāts šajā raidījumā. Tā garākā ir koka kārts ar ķeksi galā un līdzas kārtij tumšas metāla micītes – skaidrs, ka runa būs par plostnieka amata darbarīkiem.

Netālu no Cibuku mājām krāces vieta ir redzama esot sausākās vasarās. Ja garām  peldējuši  no plostiem atirušie baļķi, pa kluso vilkuši ārā, kaut arī  aizliedzis tā īsti neviens nebijis.

Reizēm apstājušies plosti pie Dinaburgas pilskalna. Īpašas piesiešanas vietas nav  bijušas, bet tās plostnieki izvēlējušies paši, skatoties pēc ūdens līmeņa. Apstājušies parasti labajā krastā uz nakšņošanu, mājas negājuši, gulējuši uz plosta.

Tā  1978. gadā  tika pierakstītas Skrudalienas pagasta iedzīvotājas Emīlijas Ratkevičas atmiņas, bet mēs turpinām skatīt citus sen zudušus objektus  Daugavas krastos.

Laine Juhansone rāda divas melnbaltas fotogrāfijas ar dramatisku skatu -  t ukša mūra māja ar liesmu pārņemtu jumtu un nozāģētiem kokiem.

Līdztekus mājvietām, Rīgas HES celtniecības gaitā laika posmā no 1966. līdz 1974. gadam tika appludinātas kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas – senākā apmetnes vieta Latvijas teritorijā Salaspils Laukskolā, viduslaiku nozīmīgie centri, piemēram, Mārtiņsala, Zviedru laikos būvētais nocietinājums – skansts Salaspilī un aizsprostojot Daugavu, tika aizšķērsots ceļš arī lašiem, vimbām, nēģiem un citām vērtīgām zivju sugām.

Turpinot lūkot Daugavas muzeja kolekciju, Laine Juhansone norāda uz fotogrāfijām, kur ekspedīcijās fiksēti vietējie Daugavas krastu iedzīvotāji un šiem attēliem ir ne tikai  vēsturiska, bet arī mākslinieciska nozīme.