Iepazīstam tuvāk šī gada dzīvnieku - ķirzaku. Par 2023. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies divas Latvijā sastopamas ķirzaku sugas - pļavas ķirzaku un Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā iekļauto sila ķirzaku.

Kāpēc un ko zinām par ķirzakām Latvijas dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Elīza Skutāne, Latvijas Nacionāla dabas muzeja vecākā muzejpedagoģe, un zoologs un bioloģijas zinātņu doktors Andris Čeirāns.

Ķirzakas ir rāpuļi, un to āda klāta ar ragvielas zvīņām. Briesmu gadījumā ķirzakas nomet asti, kas ataug, bet ir mazāka. Tām raksturīga šķelta mēle, kas kalpo kā garšas, ožas un taustes orgāns. Ķirzakas savstarpēji sazinās, izmantojot vizuālos un smaržas signālus. Vidējais dzīves ilgums ir 5–6 gadi. Abas ķirzakas pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un sliekām. 

Ķirzakas ir aukstasiņu dzīvnieki – to ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ziemā tās nevar būt aktīvas aukstuma un barības trūkuma dēļ un laiku no oktobra līdz aprīlim pavada ziemas snaudā. Latvijā ķirzakas ziemo zem koku saknēm, ejās augsnes virskārtā, ēku pagrabos un citviet. Gada siltajā laikā tās var novērot sildāmies saulē uz akmeņiem vai citām siltām virsmām. 

Pļavas ķirzaka ir viena no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē. Sastopama gandrīz visā Eiropā, izņemot dienvidus, un Ziemeļāzijā līdz pat Klusajam okeānam. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Pļavas ķirzaka ir mazāka un tievāka, tās garums ar asti ir līdz 12 centimetriem (cm), retos gadījumos – līdz 17 cm. Pieaudzis īpatnis ir brūns ar melniem plankumiem uz muguras, vēdera krāsojums atšķiras starp dzimumiem – mātītēm bāli dzeltens, bet tēviņiem oranžs (vairošanās periodā tas var būt īpaši košs). Atšķirībā no sila ķirzakas, lielai daļai pļavas ķirzaku uz sāniem ir tumšas joslas. Mazuļi ir ļoti tumši, gandrīz melni, ar bronzas mirdzumu. 

Sila ķirzakas dzīvo lielākajā daļā Eiropas teritorijas un Āzijas rietumos. Nevienmērīgi sastopama visā Latvijā, biežāk – teritorijās ar lielu smilšainu augšņu īpatsvaru un siltu klimatu, samērā lielas populācijas ir Latvijas dienvidaustrumu daļā un Pierīgā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Pieaugušas mātītes ir pelēcīgas vai brūnganas ar plankumiem, to vēderi var būt bāli vai zaļi. Pieauguši tēviņi ir pelēcīgi vai brūngani, to muguras, tāpat kā mātītēm, ir klātas ar plankumiem. Vairošanās periodā tēviņu mugura var kļūt izteikti koši zaļa. Sila ķirzakas mazuļi ir brūni vai pelēkbrūni. 

Iepazīstam Džeimsu Lavloku un viņa Gajas hipotēzi

2022. gadā tieši savā 103. dzimšanas dienā mūžībā devās angļu zinātnieks Džeimss Lavloks (James Lovelock). Tas nenoliedzami bija brīdis, lai no jauna izvērtētu gan Lavloka devumu zinātnei kopumā, gan Gajas hipotēzi (Gaia theory), ar kuru viņa vārds pazīstams vislabāk un kas stāsta par Zemi kā par pašorganizējošu sistēmu. Lavloks tiek dēvēts par celmlauzi zinātnē, par klimata pareģi, taču viņa atzinumiem bijis arī daudz kritiķu. Kas bija Džeimss Lavloks, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Viesturs Melecis, un vispirms profesors sniedz nelielu ieskatu Lavloka biogrāfijā.

Lavloka biogrāfijā īpaša vieta ir sadarbībai ar mikrobioloģi Linnu Margulisu (Lynn Margulis) no ASV. Darbs kopā ar Linnu Margulisu ļāvis Lavlokam gūt zināšanas mikrobioloģijā, tādējādi viņš skaidrojis, ka tik ļoti nepieciešamo līdzsvaru jeb homeostāzi cilvēkam uztur mikrobioms. Taču, ja runājam par jēdzienu “līdzsvars”, tad Viesturs Melecis norāda, ka tāda dabiskā līdzsvara nemaz nav, viss ir mainīgā plūsmā, kurā dažādi procesi tiek apspiesti vai gūst virsroku. Tāpat arī biosfērā mēs varam runāt tikai par nosacītu līdzsvaru, jo patiesībā visas sistēmas dabā virzās uz nesakārtotību jeb entropiju.