Livonija - tas ir tāls ceļš Latvijas vēsturē. Tās liecības jau sāk izzust Latvijas arhitektūrā, līdzīgi arī sagrozījusies un sašķobījusies mūsu kolektīvā atmiņa par šo periodu Latvijas teritorijas vēsturē. 

Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Šoreiz uzmanības centrā Livonija 13. -16. gadsimtā. Grāmata skaidro, kas īsti bija Livonija un kas nekādā ziņā nebija, kā arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets. Par jauno izdevumu stāsta vēsturnieks Andris Levāns.

Sarunā Andris Levāns atklāj, ka Livonija bija arī iecienīts svētceļojumu galamērķis viduslaikos. Tas izklausās šodien neierasti, bet, pētnieki to secinājuši, pateicoties rakstītām un arī priekšmetiskām liecībām, piemēram, no alvas izlieta maza pāris centimetrus liela plaketīte, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis prieksmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa.

Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene.

Kas ir tāds, kas būtu varējis piesaistīt svētceļniekus Livonijā?

"Lībekas vai Štādes pilsonim, ne pārāk turīgam tirgotājs, doties uz Santjago de Kompostela ir tāls ceļš un dārgi. Livonija ir tuvāk. Bet, kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidro Andris Levāns.

Rīgā Doma baznīcā bijušas deponētas daudzas nozīmīgas relikvijās - viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis.

Relikviju izplatība sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, tie ir dievišķi brīnumi.

"Bet tas arī bija labs veikals. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," uzskata Andris Levāns.

"Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas  patronese - Svētā Marija, tas bija spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!"

Izdevniecībā "Aminori" izdotā grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un Māra Zandera sarunās tapušais darbs "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?" ir ceturtā sērijas grāmata, kas ļaus lasītājiem labāk izprast sarežģītās vēsturiskās norises Livonijas veidošanās laikā 12./13. gadsimtu mijā Eiropas vēstures kontekstā, uzzināt par nozīmīgām personībām, politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras procesiem Livonijā no 13. līdz 16. gadsimtam, laužot vairākus iesakņojošos mītus un stereotipus un paverot jaunu, mūsdienīgu skatījumu uz šo vēstures periodu.

Bet izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem - lībieši, zemgaļi, kurši un citi, gan tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrum- un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas. 

"13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem - ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzīst Andris Levāns.

"Šie dāžādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās dzīves pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," uzskata Andris Levāns.

Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta

Papīrs un pildspalva ir klasisks rakstāmpiederumu komplekts mūsdienās, bet viduslaikos rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes un irbulīšus. Pašlaik Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā abu veidu senās rakstāmlietas kopā satikušās izstādē, jo ikdienā priekšmeti glabājas muzeja krājumā, un apmeklētājiem tie ir skatāmi pirmo reizi. Uz vaska tāfelītēm joprojām ir izlasāmi ļoti dažādi viduslaiku stāsti. Ar izstādē "Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas" apskatāmajiem priekšmetiem iepazīstina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane.

Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta. Šī ir iespēja, ko vēl tuvākos mēnešus piedāvā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, interesentus aicinot aplūkot izstādi “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas”. Senāk rakstīšanai izmantotās vaska tāfelītes un irbulīši, dēvēti par stiliem, ikdienā glabājas muzeja krājumā.

Antija Erdmane-Hermane stāsta, ka izstāde aptver laiku no 14. gadsimta, bet, ja runājam par stiliem, tad tas ir 15.-16. gadsimts. Izstādē redzami 50 stili, kas visi atrasti Rīgā vairāku gadu arheoloģiskajos izrakumos, daudzi no tiem atrasti Doma dārzā. Bet vaska tāfelīšu saistībā jāmin kāds nozīmīgs fakts - 2021. gada 13. novembrī apritēja 125 gadi, kopš tāfelītes nonākušas muzejā un attiecīgi veikts ieraksts muzeja grāmatā.

Izstādes publiskajā informācijā atrodams teikums, ka Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekciju glabātājs Antons Buhholcs muzejam dāvinājis trīs koka dēlīšus ar piecām vaska tāfelītēm, kas pirkti 1880. gadā no galma padomnieka Karla fon Šmita atstātā mantojuma. Bet aiz šī viena teikuma ir aisberga neredzamā daļa jeb centieni noskaidrot, kas tad bijis Karls fon Šmits - interesanta personība, viņš pabijis arī Rīgā un veicis dažādus amata pienākumus.

Bet Antijai Erdmanei-Hermanei jautāju par vaska tāfelīšu kā rakstāmā materiāla iespējamām priekšrocībām. Kā zināms, var rakstīt uz papīra, pergamenta, bērza tāss un citiem materiāliem.

“Vārdi izskan, uzrakstītais paliek.” Šis ir latīņu teiciens, ko izstādes apmeklētāji uzrakstītā veidā atradīs arī uz speciālām kartītēm, ko paņemt sev par piemiņu no muzeja. Izstāde “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas” interesentiem būs skatāma vismaz pusgadu, tāpēc aicināts ikviens, tostarp skolēni, lai paskatītos, kā piezīmes pirms vairākiem gadsimtiem veica tādi paši jaunieši.

Izstādei noslēdzoties, vaska tāfelītes un stili nonāks atpakaļ muzeja krājumā un dzīvos savu dzīvi tālāk. Un tikmēr turpinās dzīvot arī pierakstītie viduslaiku stāsti.