Beidzot apmeklētājiem durvis vērā jaunais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs, kas pacietīgi gaidījis savu atklāšanu Covid ierobežojumu periodā. Kas skatāms muzeja ekspozīcijā un ar ko īpašs ir jaunizveidotais Anatomijas muzejs, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta tā vadītāja muzeja Ieva Lībiete.

Jaunajā muzejā ir iespēja ieskatīties tajā, ko parasti redz tikai anatoms vai ķirurgs. Skeleti, embriji, kauli, ķermeņa daļas un orgāni - to uzbūve un variācijas slimībā un veselībā.Iepriekš vēsturiskā kolekcija atradās anatomikumā un bijusi neatņemama Latvijas ārstu izglītības daļa 100 gadu garumā, bet tagad izvietota jaunās muzeja telpās un apvienota ar interaktīvām tehnoloģijām.

RSU Anatomijas muzejs ir neparasts muzejs ar vēsturisku kolekciju un mūsdienīgu pieeju. Muzeja pamatā ir pirmā anatomijas mācību kolekcija Latvijā, kas izveidota anatomikumā 20.gadsimta 20.-30.gados.

Pacientu pateicības mediķiem kā laikmeta liecības

Atklātnītes ar ziedu motīviem, uz vairāk lappusēm sacerēti dzejoļi, fotogrāfijas, dzintara gabals – šīs un citas lietas ārsti dažādos laikos saņēmuši kā pateicības dāvanas no pacientiem. Dažkārt tā bijusi pateicība ārstam par darbu, bet citreiz kolektīva vēlējums mediķim jubilejā. Par pacientu pateicībām kā laikmeta liecību un to, kā tās vēsturiski mainījušās, stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs Mārtiņš Vesperis.

“Rīgā, 1956. gada 31. maijā.

Augsti godātais profesor, gribu no visas sirds Jums pateikties par lielo pretimnākšanu un sirsnību, kādu saņēmu no Jūsu puses savas slimības laikā. Ticiet man, ka reti, ļoti reti manā dzīvē gadījies pieredzēt tādu nesavtīgu rūpību un gādību. Jūs vairākkārt padziļinājāt manu cieņu pret medicīnas darbinieku arodu, iedvesāt pārliecību, ka īsts Ārsts, ko, tāpat kā Gorkijs Cilvēku, nākas rakstīt ar lielo burtu, dziedē ne tikai miesu, bet arī dvēseli. Jūsu mājīgo pajumti esmu atstājis it kā atjaunots - ar jaunu ticību dzīvei, ar spēju redzēt cilvēkos visu gaišo un labo.

Mīļš, mīļš paldies Jums un Jūsu vadītajam kolektīvam.

Eduards Smiļģis.”

Šādus vārdus latviešu teātra režisors un aktieris veltījis profesoram Paulam Stradiņam, un šī ir viena no vairākiem simtiem pateicību un dāvinājumu vienībām, kas glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā un daļēji apskatāma arī ekspozīcijā.

Mārtiņš Vesperis stāsta par to, ka vārds “pateicība” ne vienmēr ir tik vienkārši interpretējams. Gan rakstītas vēstules, gan ziedi var būt dāvana un vienlaikus pateicība.

Arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja mājas lapā speciāli pacientu pateicību kolekcijai izveidotajā sadaļā aplūkojamie piemēri apliecina gan pateicības, gan dāvanas funkcijas. Piemēram, gan Drāmas teātra, gan Dailes teātra apveikumi izcilam Rīgas 1. slimnīcas ārstam Jānim Jēgermanim. Mārtiņš Vesperis stāsta arī par muzeja krājumā atrodamiem fotoalbumiem no teātriem profesoram Stradiņam 60 gadu jubilejā, un ir zināms, ka Stradiņš ir ārstējis daudzus aktierus un viņu ģimenes locekļus, tāpēc tā uzskatāma kā pateicības dāvana. Vēl, piemēram, krājumā ir ārstam Valentīnam Būmeistaram dāvināts boksa cimds, jau pieminētajam Jēkabam Alksnim veltīts galda sudraba piederumu komplekts, tuberkulozes ārsts Kārlis Segliņš saņēmis apsveikuma aprakstu, kam klāt bijusi piesieta cilvēka riba un citi priekšmeti. Taču runa ir par muzeja krājumu. Cilvēkiem mājās pateicību krājums varētu būt vēl lielāks.